"Un Andra bija rakstniece – viņa rakstīja garas vēstules, slejas, rakstīja dienasgrāmatu un dalījās ar to. Viņā bija reta un savāda kaislība – gribēt liecināt, atklāt sevi. Šāda kaislība lielākoties, man šķiet, piemīt jauniem cilvēkiem un piemīt tāpēc, ka viņi domā: viņi ir pavisam atšķirīgi no pārējās cilvēces, viņu pieredze ir unikāla un citi nespēj viņus saprast. Bet Andra gribēja dalīties tāpēc, lai dalītos, lai būtu tuvāk. Viņa kaut kā izmisīgi gribēja, lai viņu redzētu tādu, kāda viņa ir. Un viņa atklājās arī svešiem cilvēkiem.

Viss, kam viņa pieskārās, kļuva skaists. Viņas rokas bija ļoti skaistas. Brilles, svārki un auskari. Viņas virtuve bija ļoti skaista. Arī netīrie katli bija skaisti. Uz galda vienmēr bija ziedi, daudz ziedu, un visi – ļoti skaisti. Cepumiņi šķīvītī bija sabērti skaisti."

Ja jau pasaule ir tāda, kādu viņu domā cilvēki, tad kāpēc es nevaru savas domas par pasauli iecelt saulē un atzīt par realitāti? Kāpēc visu laiku domāt, ka manas domas ir gaistošā ilūzija? Kas nokrīt un izput līdz ko saskaras ar "realitāti"? Realitāte ir vienkārši kāda cilvēka domas. Man patīk Trīsvienīgās domas un man patīk manas domas, kad tās nav apmākušās ar bailēm un aizvainojumu. Bet vai tā es varu griezties savas pasaulītes virpulī? Bet es jau arī nevaru apstāties.