Šogad vispār baigi parāva tas politiskais virpulis un daļēji arī kristīgais virpulis. Ja vēl pirms gada es biju tomēr vairāk ignorant new-agey neirotiskais depresņiks with rare episodes of clarity that I ended up viewing aesthetically or as a curse anyways, tad šogad esmu no tās personas attālinājusies, un es nezinu vai esmu mainījusies uz labu vai sliktu. Sajūta, ka mans prāts ir palicis šaurāks un stingrāks, which is not necessarily great. Kamēr sirds varbūt tomēr ir palikusi mierīgāka un maigāka un pieļāvīgāka/paļāvīgāka.

Lai nu kā tur būtu, dzīvē tāpat nekas nav mainījies LOL.

Ok. Četri no pieciem Bitvas pusfināla ekstrasensiem apgalvo, ka amerikāņi nenolaidās uz Mēness.

Viss. Ko vēl jums vajag - viss!

Visas pasaules konspirācijas ir patiesība, es eju pie Aleksa Džonsa, atmostieties un redziet patiesības baisulīgo tumsu, krāmējiet apokalipses mugursomu vai iestājieties Nakts Sardzē, vienalga, bet ziņas ir doublethinky newspeak, un patiesības bubulis ir tik fundamentāli izblīdis un neatgarojami grotesks, ka nespēj iestūķēties mūsu tardigrade kognīzijās.

P.S. Bitvas čaļu topa virsotnē pārliecinoši izvirzījies Timofejs, kamēr Šeps var tīties dzert atšālējušās margaritas ex-ekstrasenu rēgu pludmalē, kur viņa vienīgie kompanjoni ir fantomi (bet jaukā nozīmē). Mani pāri visam imponē tikai Timofejs. 💘 Tikai Krievijā depresīvs čalis, kam ir šizofrēnija un kurš dzird miroņu balsis, var kļūt par unlikely psychic hero. Plus there is something seriously doubleplusgood heartache-y about wounded people who turn strong and calm and kind.