Es rīt gribēju iet uz latviešu pasākumu kaut kur Londonā, jo man gribas sajust kādu tuvumu Latvijas dzimšanas dienā. Bet es jūtos, kā ķēms. Ar gadiem paliek arvien grūtāk sevi piespiest iet jebkur, kur ir cilvēki. Es arvien tad iztēlojos, kā es viena sēžu pēdējā rindā kaut kur vienmēr pēdējā rindā, melnā mētelī, ar bailīgu, apjukušu seju, kamēr ģimenes un pāri un draugi priecīgi runājas un bauda kopību. Kāpēc es tur vispār vazājos? Es pati sev liekos aizdomīga un bīstama, kāpēc es esmu viena un ko es te meklēju? Es negribu traucēt ar savu apmulsumu un ambivalenci. Ja jau es te negribu no sirds atrasties, tad ko es te meklēju. Tāpēc es laikam tomēr palikšu mājās. Varbūt es iešu pa citu, skaistāku ceļu mājās, lai pabaudītu dabu un iztēlotos, ka Anglijas koki ir Latvijas koki. Es zinu vienu ceļu netālu no mājām, kur aug jauni bērziņi, iešu paskatīties, vai tiem vēl ir lapiņas. Un varbūt es vēl kaut ko varu izdarīt, kas atgādina mājas.