10 November 2018 @ 04:27 pm
Back in the u.n.d.e.r.w.o.r.l.d.  
Šodien notika, kas brīnumains. Mana neirotiskā kolēģe (sorry girl) šodien pastāstīja, ka pēc mana ieteikuma ir aizrāvusies ar Džordana Pītersona lekcijām. Ka ir noskatījusies nu jau vairākas un ir arvien vairāk sajūsmā, un turpinās skatīties. Es no visas sirds ceru, ka tas viņai palīdzēs atbrīvoties no neirozēm un nospraust mērķi. Es dažreiz jūtu uncanny atbildības sajūtu pret viņu, tā it kā teju katrs vārds, ko es viņai pasaku, kaut ko izšķir, un pat vice versa. Varbūt tie ir kaut kādi mani kārtējie maldi. Bet kopš brīža, kad pieņēmu viņu darbā, pirms vairāk kā gada, man ir sajūta, ka gan viņa gan es esam atrisinājušas vairākas neirotiskas rakstura iezīmes sevī, caur garāmejošām sarunām. Pārsvarā gan man šī raksturu līdzība un savādā karmiskā sajūta traucē un vēlaizvien liek man noslēgties un izvairīties. Kas ir grūti un neiespējami, jo bieži šķiet neizbēgami atkal uzsākt risināt kārtēju dziļi filozofisku sarunu, kas notiek teju katru reizi, kad sākam runāt jebkādā kontekstā. Bet tā kā jebkura saruna noris darbavietas kontekstā, tad līdz ko es pametu darba telpas, es šo sarunu varu ielikt pelēkā kastītītē ar birku "pointless small-talk", un uzelpot, ka man nav nekāda atbildība ne par ko. If anything I'm just a looser boss indulging in existentially inapropriate conversation, thus wasting precious hours of labour. Dažreiz man pat gribas, lai būtu strikti likumi, kuriem pakļauties, lai nebūtu iespēja filozofiski sadraudzēties vai apspriest morāli izšķirošas tēmas ar cilvēkiem, ar kuriem nav pa ceļam. Dažreiz es no visas savas izžņaugtās sirsniņas vēlos, lai būtu aizliegts vispār runāt ar cilvēkiem un ar tiem kopā domāt, tad es beidzot pārstātu sevi šaustīt par to, ka es to daru par daudz vai ne pietiekami. Tad mans vienīgais filozofiskais draugs būtu mana dienasgrāmata. Kā Vinstons teica: "He was a lonely ghost uttering a truth that nobody would ever hear. But so long as he uttered it, in some obscure way the continuity was not broken. It was not by making yourself heard but by staying sane that you carried on the human heritage."

Vēl es vakar klausījos Induļa Paiča lekciju par baušļiem, kur viņš izvērsti stāstīja par Renē Žerārdu, par to, kā cilvēki būtībā atdarina viens otru, bērnībā demonstratīvi, bet pieaugušie slēpdami, arī paši no sevis. Tas mani pārsteidza nesagatavotu, jo lika pārdomāt visas instances, kur kaut kādi mani impulsi ir bijuši balstīti uz citu kopēšanu, nevis jebkādu autentisku vilkmi. Tas man tāpat lika pārvērtēt un pēc tam apšaubīt, vai ir kaut kas tāds kā "autentiska vilkme." Ka varbūt viss, pie kā es dzīves laikā kognitīvi esmu nonākusi, ir vienkārši arbitrāra cilvēku atdarināšanas ķēdes reakcija; pie tam nevis jebkādi īpašu cilvēku atdarināšana, bet vienkārši tādu, kas man arbitrāri pagadījušies ceļā.

Biju plānojusi šorudentiņ bagātināties, noklausīties iesvētes kursu, varbūt pirms Ziemassvētkiem iet paprasīt Simanovičam par pievienošanos draudzei, nostirpināt savu dvēseles pakļāvību, kļūt par sakarīgāku cilvēku. Bet, paredzami kid, mani ir pārņēmis pretīgums pret šaubām un neziņu un briesmām, ko es izjūtu, tātad visu procesu, tātad es un mani plāni izkūp pilnīgā tumsā un nebūtībā. Būt cilvēkam šķiet, kā darbs, ko tu esi ļoti labi apguvis, bet kas vairs nesniedz piepildījumu. Un ja uz darbagalda uzrodas nebijis izaicinājums, tad tas neraisa patīkamu satraukumu vai jaunu kompetenču apgūšanas izsalkumu, bet gan nospiež pie zemes un nīcina, kas liek pārvērtēt, vai šis darbs vispār man bija piemērots in the first place. So you're left with going through the motions yet again, hoping for a better day or a soon end, and who what happens, I certainly don't mind as I can't mind, jo es esmu izkūpējusi pilnīga tumsā un nebūtībā.

Vilcienā pa ceļam mājās ar šo visu atbliezusi savu prātu, es mazliet atslābu. Nākamajā brīdī ejot pa savu ielu, padebeši bija tumšzili, jo taisījās uz lietu, uz to fona koki bija ugunīgi sarkani, un kaimiņu džeks pie savas garāžas laboja moci klausoties Brūsu Springstīnu, nodomāju - forša pastkartīte.
 
 
simfonija: Marlon Williams - Dark Child