09 November 2018 @ 09:33 pm
 
Lai arī kopumā man nav pretenziju maigi un bezjēdzīgi turpināt esību, dažreiz es kļūstu tik nogurusi, ka iedomājos, ka ja apstākļi tā sakristu, tad man nebūtu nekas pretī to ātri un bezceremoniāli pārtraukt. Es ik pa laikam rēķinos ar domu, ka tie daži cilvēki, kas saucas mani tuvākie, agri vai vēlu mani pametīs. Mans darbs izbeigsies un tas ir tikai laika jautājums, un tad es būšu tik veca un esības nogurdināta, ka meklēt ko jaunu būtu tīra pārpasaulīga fantāzija. Tad vēl ir ļoti iespējams, ka es ar kaut ko saslimšu kā jau visi cilvēki. Un nauda arī it tikai plika veiksme, kas var nozust ar knipja uzsitienu. Tad man nebūs palicis nekas, tikai plika esība, kurai es, ja pavisam godīgi un no sirds, tāpat nekad neesmu redzējusi jēgu ārpus mietpilsoniskiem ikdienas notikumiem. Un sapņos man rādās tikai murgi, tur arī nevar patverties. Tātad, ja aptrūktos ikdienas notikumi, tad aptrūktos arī pati esība. Un es būtu tikai lieks gaļas gabals, ko vajag iespert grāvī, lai cilvēkiem neduras acīs.
 
 
simfonija: Z-Scars - Tu Tuvojies Sev