Iekārtojos klubkrēslā ar bļodiņu rudenīgā nakteņu dzimtas dārzeņu sautējuma un uzklikšķināju uz YouTube taba, lai omulīgi noskatītos British GQ interviju ar Džordanu Pītersonu, ko no rīta biju iesākusi klausīties pa ceļam uz darbu. Taču pēc pirmajām dažām minūtēm, pārtraucu, jo mani pārņēma milzīgs stress pie kāda paēst nevar. Pārslēdzos uz Gilmore Girls, lai pēct tam drošībā paēdusi atgrieztos pie GQ. Noskatījos sprakšķošo interviju līdz galam, pazaudējot laiku un piedzīvojot akūti dziļu stresu manās smadzenēs, arvien baiļojoties, ka tūlīt notiks kaut kas ļoti, ļoti slikts. Man vairs nav no tā kauns, es zinu, ka man uz Pītersonu ir tik pat liels cognitive crush kā Paulam Vanderklejam. Vienīgais man ir kauns no Jēzus, ka par viņu gan tik bieži es neiedomājos.
Ko lai saka? Mani šis video sarūgtināja vairāku iemeslu pēc:
a) Man ir žēl Pītersona, jo viņš nevar, tā kā es, ēst rudenīgu nakteņu sautējumu, bet tajā vietā viņam jābūt kolektīvā arhetipa kalpiņam, un jāapzina visas nešķīstās pasaules problēmas. Vienīgais, ko viņs var knapi pagūt pa tiem miljoniem, ko sapelna, ir nopirkt smukus uzvalkus un aviobiļetes, lai katru nakti gulētu citā viesnīcā un ēstu kaut kādu bland gaļu. Es ceru, ka pēc dažiem gadiem viņš vēl būs dzīvs, un varēs dabūt mazliet prieciņa, nopērkot lielāku māju moš, ko piepildīt ar vēl vairāk padomju zīmējumu, un skaistu uzvalku, un gaļu. Bet īstenībā, es neesmu optimistiska, un domāju, ka viņš arvien tuvojas bīstamam īssavienojumam.
b) Varbūt tāpēc, ka viņš ir ultranospriegots, viņš neizturēja vairākus sievietes jautājumus, neizpļurkstinot vairākas tizlas piezīmes un pasīvi agresīvus jokus, kas bija nesmieklīgi un nekristīgi. Manuprāt, ideālā pasaulē diskusija būtu vadīta tādā manierē, kā cīņas mākslas, ar cieņu pret savu pretinieku, lai cik viņš būtu basic, deluded or evil, emocijas noliekot malā. Jo dzīvē pat vistrulākās lietas var izrādīties liktenīgi izšķirošas tavai un kolektīvajai psihei. Un es nesaprotu, varbūt nojaušu, bet ne zinu, kāpēc. Jo viņam ir visu faktu un laba sakāmā krātuvīte; kāpēc viņš nevar no tās izņemt piemērotas atbildes un iedot tai sievietei, bez cimperlīgām duncīšu replikām? Es saprotu, ka mazizglītoti un kognitīvi mazattīstījušies cilvēki, tādi kā es, piemēram, diskusiju vai strīdu laikā, aizmirst visu par baušļiem vai elementāru racionalitāti, un sāk gvelzt nožēlojamības un nepatiesības, kas pēcāk ar pretīgumu jāņem atpakaļ, jo nevienam tādas drazas nav ne derīgas ne vajadzīgas. Bet es to daru tikai tāpēc, ka man ir bijis slinkums novākt faktu ražu un arvien ārā spraucās šur un tur, šad un tad vēl nenokautais nihilisms. Es biju vīlusies šajā intervijā, jo es viņa reakcijās atpazinu to pašu, ar ko es nodarbojos, kad es nokļūstu neticības stāvoklī, kur man vienkārši gribas, lai visiem sāp tāpat kā man, un es vairs neredzu sarunu biedru kā cilvēku un Dieva turpinājumu, savu brāli un māsu, bet kā ļaunuma pakalpiņu un mana lepnuma traucēkli, jo man ir baļķis acī. Protams, Pītersons ir tikai cilvēks, visticamāk noguris un bland gaļas abjūzots, bet surely, pēc visām tūkstoš intervijām viņa kolekcijā, viņam jābūt izfunktierētām atbildēm uz tiem basic ideoloģiskajiem atkritumjautājumiem un šmuckomentāriem, ko sieviete dažbrīd atgremoja. It sevišķi viņš mani neapmierināja, jo lai arī intervētāja teica visas parastās, basic leftist lietas, viņa nebija outright nepatīkama, neļečīja, un demostrēja mērenu actual ieinteresētību atbildēs. Šis mani laikam saaģitēja, jo es pati sarunās ar leftist cilvēkiem nezinu, kā reaģēt un ko teikt pēc tam, kad loģika un fakti uz vieņiem neiedarbojas. Un ja jau Pītersons vairs uz to nav spējīgs, tad kādas izredzes ir silvēcei? Mani aizvainoja šis moral failing, jo es pati nožēloju katru instanci, kad cilvēks nonācis konfliktā ar mani, aiziet domādams sliktāk par pasauli vai esību. Jo ja JP tik apskaidrīgi runā par Jēzus arhetipu, then mocking and ridiculing is a big fail to embody it, or is it? It's not obvious. Man šķiet, ja tu pret cilvēku esi ņirgājošs, tas tevi padara vāju, as far as I'm concerned.
c) Intervētājsieviete. Lai arī viņa bija mēreni ideoloģizēta, es viņā samanīju kripatiņu actual inquisitive alertness. Un tā ir ļoti liela vilšanās, kad mentally woke-ish cilvēki neredz un nedzird faktus. Tas man liek domāt par to fantastiku, kas ir intelektuālas idzīvošanas izredzes priekš vidusmēra mietiplsonīša, ja pat daudzmaz mācīti un ātri domājoši cilvēki nav spējīgi pieslēgties realitātei. Šeit arī atkal domāju, ka kritika ir vietā; jo pieņemot, ka kognitīvās dotības nekorelējas ar realitātes izpratni, un jebkurš cilvēks ir susceptible to being brainwashed by ideology, tad tieši vēl aktuālāk ir izvērtēt savu reakciju uz tādu cilvēku. Jo nav skaidrs, cik daudz cilvēka apziņa ir ideoloģijas varā, vai cik daudz cilvēkā ir malevolence. Un abos gadījumos, manuprāt, nav adekvāti cilvēku izsmiet - ne izsmiet garīgu tizlumu, ne izsmiet ļaunumu. Gan pret cluelessness gan pret malevolence jāizturas piesardzīgi un kompetenti.
d) Pēc intervijas noskatīšanās es vēl šo to paskatījos, un mani pārņēma totāls pesimisms par nākotni. Es, protams, saprotu, ka manu mazo ķirbja dzīvi šis ekstravagantais naratīvs ietekmē maz vai totāli neietekmē. Pret tiem trīs cilvēkiem, ko savā dzīvē pieredzu, es pieklājīgi un bez aģendas, saku ko domāju un domāju pieticīgi un cerams kristīgi. Lietām pieeju ar omulīgu humoru un esība mani būtībā nemaz neuztrauc, jo ir pārejoša. Es arī zinu, ka jebkurā brīdī varu pārstāt lasīt ziņas, un neapspriesties ar līdzcilvēkiem par topikiem, ja viņi to nevēlas. Bet tā kā man pagaidām patīk vēl interesēties un lasīt un skatīties un pārspriesties, tad man ir baigā škrobe par to, ka šī spēja kļūst ierobežota vai apdraudēta. Škrobe kādā virzienā pasaule dodas, ka cilvēki to pārsvarā nemana vai mana, bet viņus neuztrauc, and everything slides and slides and slides, into sweet hell, un ka par to nevar īsti runāt, bet tikai klusi, savā nodabā lasīt avīzē, mentally exclaiming to myself "Blimey!". Man ir apnicis, katru dienu ziņās lasīt jaunu rakstu par kaut ko gross & uncanny & psycho becoming a legislation, un ka tas nogulsnējas manās smadzenēs, kā jaunā non-negotiable norma a la it is known, that's how things be now. Un pēc tam par spīti manam šķietamajam nonšalantumam un nonduality manner, tikuntā raustīties, vai es drīkstu pateikt šo lietu kolēģim, vai es drīkstu paust savu viedokli šajā kontekstā, vai es neanihilēšu kāda cilvēka psihi ar savu mazo, ķirbīgo viedokli vien, kas vēl vakar bija pašsaprotams, bet šodien Voldemorts.
e) Lai arī viena daļa manas psihes ir mierīga un skaidra par saprāta un mīlestības uzvaru mūžīgi; kā par neizsīkstošu pazemes strautu zem mūsu kājām, kas dzirda un stiprina mūžīgi, lai kas notiktu uz wacky zemeslodes; pašā prāta aizmugurē, kaut kur pagaidām vēl dziļi psihes tumšumā man ir aktivizējusies savāda, vēl pagaidām mēma primordial panika par cilvēces nākotni. Tā ir kā kas ļauns un mežonīgs mēģina izlauzties un sarīdīt cilvēku pret cilvēku. Skatoties šo interviju, tās noslēgumā veroties tumšajās un trakajās Pītersona acīs, mani pārņēma auksta trīsa. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram rīt jāceļas vēl pirms saullēkta, lai dotos karā.
Ko lai saka? Mani šis video sarūgtināja vairāku iemeslu pēc:
a) Man ir žēl Pītersona, jo viņš nevar, tā kā es, ēst rudenīgu nakteņu sautējumu, bet tajā vietā viņam jābūt kolektīvā arhetipa kalpiņam, un jāapzina visas nešķīstās pasaules problēmas. Vienīgais, ko viņs var knapi pagūt pa tiem miljoniem, ko sapelna, ir nopirkt smukus uzvalkus un aviobiļetes, lai katru nakti gulētu citā viesnīcā un ēstu kaut kādu bland gaļu. Es ceru, ka pēc dažiem gadiem viņš vēl būs dzīvs, un varēs dabūt mazliet prieciņa, nopērkot lielāku māju moš, ko piepildīt ar vēl vairāk padomju zīmējumu, un skaistu uzvalku, un gaļu. Bet īstenībā, es neesmu optimistiska, un domāju, ka viņš arvien tuvojas bīstamam īssavienojumam.
b) Varbūt tāpēc, ka viņš ir ultranospriegots, viņš neizturēja vairākus sievietes jautājumus, neizpļurkstinot vairākas tizlas piezīmes un pasīvi agresīvus jokus, kas bija nesmieklīgi un nekristīgi. Manuprāt, ideālā pasaulē diskusija būtu vadīta tādā manierē, kā cīņas mākslas, ar cieņu pret savu pretinieku, lai cik viņš būtu basic, deluded or evil, emocijas noliekot malā. Jo dzīvē pat vistrulākās lietas var izrādīties liktenīgi izšķirošas tavai un kolektīvajai psihei. Un es nesaprotu, varbūt nojaušu, bet ne zinu, kāpēc. Jo viņam ir visu faktu un laba sakāmā krātuvīte; kāpēc viņš nevar no tās izņemt piemērotas atbildes un iedot tai sievietei, bez cimperlīgām duncīšu replikām? Es saprotu, ka mazizglītoti un kognitīvi mazattīstījušies cilvēki, tādi kā es, piemēram, diskusiju vai strīdu laikā, aizmirst visu par baušļiem vai elementāru racionalitāti, un sāk gvelzt nožēlojamības un nepatiesības, kas pēcāk ar pretīgumu jāņem atpakaļ, jo nevienam tādas drazas nav ne derīgas ne vajadzīgas. Bet es to daru tikai tāpēc, ka man ir bijis slinkums novākt faktu ražu un arvien ārā spraucās šur un tur, šad un tad vēl nenokautais nihilisms. Es biju vīlusies šajā intervijā, jo es viņa reakcijās atpazinu to pašu, ar ko es nodarbojos, kad es nokļūstu neticības stāvoklī, kur man vienkārši gribas, lai visiem sāp tāpat kā man, un es vairs neredzu sarunu biedru kā cilvēku un Dieva turpinājumu, savu brāli un māsu, bet kā ļaunuma pakalpiņu un mana lepnuma traucēkli, jo man ir baļķis acī. Protams, Pītersons ir tikai cilvēks, visticamāk noguris un bland gaļas abjūzots, bet surely, pēc visām tūkstoš intervijām viņa kolekcijā, viņam jābūt izfunktierētām atbildēm uz tiem basic ideoloģiskajiem atkritumjautājumiem un šmuckomentāriem, ko sieviete dažbrīd atgremoja. It sevišķi viņš mani neapmierināja, jo lai arī intervētāja teica visas parastās, basic leftist lietas, viņa nebija outright nepatīkama, neļečīja, un demostrēja mērenu actual ieinteresētību atbildēs. Šis mani laikam saaģitēja, jo es pati sarunās ar leftist cilvēkiem nezinu, kā reaģēt un ko teikt pēc tam, kad loģika un fakti uz vieņiem neiedarbojas. Un ja jau Pītersons vairs uz to nav spējīgs, tad kādas izredzes ir silvēcei? Mani aizvainoja šis moral failing, jo es pati nožēloju katru instanci, kad cilvēks nonācis konfliktā ar mani, aiziet domādams sliktāk par pasauli vai esību. Jo ja JP tik apskaidrīgi runā par Jēzus arhetipu, then mocking and ridiculing is a big fail to embody it, or is it? It's not obvious. Man šķiet, ja tu pret cilvēku esi ņirgājošs, tas tevi padara vāju, as far as I'm concerned.
c) Intervētājsieviete. Lai arī viņa bija mēreni ideoloģizēta, es viņā samanīju kripatiņu actual inquisitive alertness. Un tā ir ļoti liela vilšanās, kad mentally woke-ish cilvēki neredz un nedzird faktus. Tas man liek domāt par to fantastiku, kas ir intelektuālas idzīvošanas izredzes priekš vidusmēra mietiplsonīša, ja pat daudzmaz mācīti un ātri domājoši cilvēki nav spējīgi pieslēgties realitātei. Šeit arī atkal domāju, ka kritika ir vietā; jo pieņemot, ka kognitīvās dotības nekorelējas ar realitātes izpratni, un jebkurš cilvēks ir susceptible to being brainwashed by ideology, tad tieši vēl aktuālāk ir izvērtēt savu reakciju uz tādu cilvēku. Jo nav skaidrs, cik daudz cilvēka apziņa ir ideoloģijas varā, vai cik daudz cilvēkā ir malevolence. Un abos gadījumos, manuprāt, nav adekvāti cilvēku izsmiet - ne izsmiet garīgu tizlumu, ne izsmiet ļaunumu. Gan pret cluelessness gan pret malevolence jāizturas piesardzīgi un kompetenti.
d) Pēc intervijas noskatīšanās es vēl šo to paskatījos, un mani pārņēma totāls pesimisms par nākotni. Es, protams, saprotu, ka manu mazo ķirbja dzīvi šis ekstravagantais naratīvs ietekmē maz vai totāli neietekmē. Pret tiem trīs cilvēkiem, ko savā dzīvē pieredzu, es pieklājīgi un bez aģendas, saku ko domāju un domāju pieticīgi un cerams kristīgi. Lietām pieeju ar omulīgu humoru un esība mani būtībā nemaz neuztrauc, jo ir pārejoša. Es arī zinu, ka jebkurā brīdī varu pārstāt lasīt ziņas, un neapspriesties ar līdzcilvēkiem par topikiem, ja viņi to nevēlas. Bet tā kā man pagaidām patīk vēl interesēties un lasīt un skatīties un pārspriesties, tad man ir baigā škrobe par to, ka šī spēja kļūst ierobežota vai apdraudēta. Škrobe kādā virzienā pasaule dodas, ka cilvēki to pārsvarā nemana vai mana, bet viņus neuztrauc, and everything slides and slides and slides, into sweet hell, un ka par to nevar īsti runāt, bet tikai klusi, savā nodabā lasīt avīzē, mentally exclaiming to myself "Blimey!". Man ir apnicis, katru dienu ziņās lasīt jaunu rakstu par kaut ko gross & uncanny & psycho becoming a legislation, un ka tas nogulsnējas manās smadzenēs, kā jaunā non-negotiable norma a la it is known, that's how things be now. Un pēc tam par spīti manam šķietamajam nonšalantumam un nonduality manner, tikuntā raustīties, vai es drīkstu pateikt šo lietu kolēģim, vai es drīkstu paust savu viedokli šajā kontekstā, vai es neanihilēšu kāda cilvēka psihi ar savu mazo, ķirbīgo viedokli vien, kas vēl vakar bija pašsaprotams, bet šodien Voldemorts.
e) Lai arī viena daļa manas psihes ir mierīga un skaidra par saprāta un mīlestības uzvaru mūžīgi; kā par neizsīkstošu pazemes strautu zem mūsu kājām, kas dzirda un stiprina mūžīgi, lai kas notiktu uz wacky zemeslodes; pašā prāta aizmugurē, kaut kur pagaidām vēl dziļi psihes tumšumā man ir aktivizējusies savāda, vēl pagaidām mēma primordial panika par cilvēces nākotni. Tā ir kā kas ļauns un mežonīgs mēģina izlauzties un sarīdīt cilvēku pret cilvēku. Skatoties šo interviju, tās noslēgumā veroties tumšajās un trakajās Pītersona acīs, mani pārņēma auksta trīsa. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram rīt jāceļas vēl pirms saullēkta, lai dotos karā.
2 atziņas | teikt