Rudenī, ar ziemas laika pulksteņpagriešanu, arvien man ir sajūta, ka iestājas liktenīgo atklāsmju laiks. Protams, visu gadu ir atklāsmju laiks, bet rudenī viņš ir apskaidrīgāks un vistuvāk. Es pieķeru sevi īsi pirms pieciem vakarā pamanām tumsas tuvošanos, saule ir zemu un mijkrēslis drīz ierodas, un mana sirds ar to ir dziļi un svinīgi apmierināta. Rudens gandrīz ir kā brīdis pirms aizmigšanas, kad tu apgulies zem segas, brīdi kavējies tumsā, klusumā un gaidās, un tad pasaki Dievam visu. Ar vienkāršu, siltu, drosmīgu, vieglu atklātību; tā it kā tā būtu pirmā reize dienā, kad saki pilnu patiesību; un tā it kā tie būtu pēdējie vārdi, ko tu jelkad saki, tāpēc, lai kā izklausītos, tiem jābūt līdz galam patiesiem.

Vēl šoruden pirmo reizi man nebija žēl par kokiem. Jo es sapratu, ka es tikpat ļoti mīlu kailus, melnus zarus, un lai arī man patīk rundentiņa zelts un uguns, es pat nevaru sagaidīt, kad daiļās lapas būs aizpūstas projām vējā un būs palikuši tikai paši kailie koki.