Noskatījos Bordāna, Gobzema un Pabrika debati ar Domburu un mani pārņēma glumjš morāls sašutums. Tā kā es pilnīgi neko nesaprotu par politiku un par pasauli vai cilvēkiem, vai jebko, es ļoti apšaubu savas morālās sajūtas un to nemaz nesaucu par viedokli, bet gan par "neko". Bet ir tumšs, vientulīgs rudens vakars un man patīk spiest taustiņus un kompjūtera, tāpēc es te mazliet iz prāta bļodas pamakšķerēšu un pierakstīšu trīs, četrus teikumus.

Pirmspirmkārt, mani pārņēma spējas skumjas, ka Domburs ir tik nosirmojis, vēl dekāde vai tā un viņš būs vecs vecītis, kamēr tikko taču bija sprauns, noslēpumains sliktais žurnālistčalis. Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs, un tāds ir visu mūsu liktenis. Bet viņš vismaz ir tievs un mīlīgs un varbūt pat mazāk depresīvs, vēlarvien slikts un galvenais - artikulēts.

Pirmākrt man ir žēl Bordānu, jo atšķirībā no visiem pārējiem Latvijas politiķiem viņš vienīgais visā Latvijā spēj artikulēti domāt un runāt. Pirms vēlēšanām noklausījos vairākas politiskās debates, un lai arī kādi daži citi mužiki pateica pa pārītim kaut cik izturamu teikumu (man sirsniņā iekrita Dzintars, un varbūt vēl kāds viens vai divi, kuriem es neatceros vārdus), tos visbiežāk atcēla tajos pausta slābena neapzinātība vai prasta nepatiesība. Kopš manā dzīvē ienāca Pītersons, es ļoti saasināti uztveru neartikulētu runu. Pie sevis es to dzirdu pārsvarā katru doto brīdi, tāpēc man ir daudz treniņa. Protams, es vēlaizvien ne vienmēr ierubos, kas ir artikulēts un kas nē, kas ir patiess un kas nē, taču es to risinu, salīdzinot dzirdētos teikumus ar Pītersona teiktajiem teikumiem, vai arī patiesās grāmatās izlasītiem teikumiem.

Neartikulēta runa ir līdzīga kaitinoši sirreālam un cirkulāram sapnim, kurš tev piesārņo apziņu ar eksponenciāli pašģenerējošām paradoksālām, pašizslēdzošām instancēm, un tad tur tavu saprātu savā murga gūstā, kamēr vien tu atrodies miega varā. Klausoties neartikulētā runā tevi pilda varmācīgs šķērmums, ko gribas atvemt un izvemt, bet nav vaļas, jo neartikulētības ļečījošās gļotas tevi jau ir paspējušas saindēt, līdz tavas rokas vāji kuļās virs atstarpes taustiņa uz datora, nespējot to nospiest, lai apturētu šo kognitīvo gļotu ballīti. Neartikulētā runā klausīties ir tik pat grūti, kā esot saindējušamies ar mīdijām skatīties uz mīdijām un elpot to zivjaino smārdu, nespējot noticēt, ka tas, kam bija jābūt tavam barības un idzīvošanas avotam, tevi indē, tāpēc turpinot ēst mīdijas, cerībā, ka tās tev izveidosies tolerance un katra nākamā mīdija, ko iestum sev māgā nebūs letāla.

Kamēr klausīties artikulētā Bordānā ir kā dzert svētavota ūdentiņu, kā saprast politiku, pasauli un cilvēku, tātad arī Dievu un esību. Viss ir tiešs, akcentēts, ar kontūrām, dzidrs, nepretenciozs, svaigs, klātbūtnīgs, bez zemteksta, bez noslēpuma, aicinošs un iespējams, darbiņš ir darāms un darītājs ir kārtīgi sašņorējis pastaliņas un staltā gatavībā, pasaule izklājas tev kāju priekšā kā sidraba birze, protams, un tu vari sparīgi un godprātīgi likt savu drošo soli zem saules, un visas meitenes tev dzied pakaļ. Ja viņa sirsniņa ir balta, tad es ļoti cienu viņa anti-nihilismu, un centieniņus. Viņš ir nonšalants Lāčplēsis un 21. gadsimta bāleliņš, solīds Sīsifs un vismīļākais arhetips. Ar viņu var Latvijas pakalnā sēdēt zem ozola un dzerot kristālstrauta ūdentiņu stundām runāt par tiesiskumu un veselo saprātu, kamēr Ziedoņa spoks ūjina Kalniņa melodijas.

Gobzems savukārt man šķita dzeltens un neartikulēts. Lai arī viņš runā daudz, un kā pats saka "pacietīgi", viss ko viņš saka izliekas kā sirreāls klīsteris, sāpīga, regresīva maldīšanās pa viņa vientulīgo narcisa labirintu, kur viņš mēģina izslēgt jebkādas iebildes no ārpasaules, lai spētu netraucēti, stiprāk un dziļāk atrast savu neirozi. Bet, alas, viņam arvien aptrūkstas drosmes un elpas, viņa seja kļūst dzeltenāka un lūpas baltākas, un viņš ir neatgriezeniski pazudis labirintā, iestidzis eksistenciālā politikas receklī. Viņa acis kļūst glāžainas un viņš iegrimst neizdibināmā nomiedzī. Bet viss ir labi, kamēr viņš sev tic. Un man izskatījās, ka viņš godbijīgi tic, ka ja runās daudz un dikti un pacietīgi, tad sevi un citus izdosies pārliecināt, ka ir bāleliņš. Plus tikmēr kamēr viņš uzturēs vārdu plūsmu, nebūs jāķēpājas ar darba sūrumu. Mēs visi labi zinām, ka vārdi nevis darbi ir sāls, ka postmodernisms ir viss un valoda nosaka realitāti. Es nezinu kāpēc viņa maniere man tik ļoti nesimpatizē, varbūt tāpēc, ka viņam ir trakas acis. Būtībā, jau viņš ir kā katrs nākamais jēriņš.

Par Pabriku man nav viedokļa. Viņam ir zolīds matu griezums, ko es cienu, un viņš škiet tāds uzskrūvēts un mazliet izsmējīgi rūgts, nešķiet ka pats zina ko grib dzīvē vai Latvijas politikā. Es pieļauju, ka viens no viņa virzītājaspektiem ir tas, ka viņam vienkārši patīk azarts. Būtībā, jau viņš ir kā katrs nākamais jēriņš.

Piedodiet mužiki, bet ja jūs gribat, lai nejauši, neierubījušies cilvēki par jums domā taisnīgāk, tad runājiet artikulētāk un esiet konstruktīvāki. Jūsu varā ir daiļot realitātes audeklu ar kādu musturi vēlaties.

Tad vēl man radās pārdomas par pašu valdības veidošanas procesu. Varbūt šis atkal ir robs manā sajēgā un nezināšanā. Bet kāpēc saeimā nav kaut kāds kaut vai jebkāds kaut viens maziņš minimāls cilvēks, kas varētu būt atbildīgs par šo kliķu sastrādāšanos? Tas šķiet mēreni absurdi, ka viss ir atstāts šo ego-bāleliņu pašu rokās; un atstāj apātiski groteska bērnudārza iespaidu - kāpēc viņiem neiedot kaut kādu učuku, kas viņus sorganizētu un uzsitu ar lienālu pa galvu, ja iet klīsterī? Teiksim valdības sastādīšana kā projekts, kur ir projekta vadītājs, kura vienīgais uzdevums un ekspektācija ir projekta realizēšana, tā iekrāsas un nianses atstājot bāleliņu gaumē. Vadītājs kurš pieprasa konkrētas hronoloģiski stratēģiskas struktūras realizēšanu. Kurš varētu bāleliņiem pateikt: ejiet runājiet tie ar tiem, šie ar šitiem, un izlemjiet par šo jautājumu līdz tam dedlainam. Varbūt tas ir jādara Vējonim? Bet kāpēc Viņš nav redzams, dzirdams, jūtams? Varbūt to grib darīt Domburs? Vai to dara mediji? Kā var būt tik absurda situācija, ka kopība ir jāpanāk cilvēkiem, kuru pati eksistence ir balstīta uz atšķirību? Tā ir svētīga nodarbe vidējā cilvēka ikdienā, bet valdība varētu būt mazliet advancētāka? Man šo debati skatoties prātā atausa visas atmiņas par visām tām reizēm kad skolā un universtātē bija jāstrādā grupās, un neviens neko negribēja ne darīt ne sastrādāties, un zaudētāji bija visi un visur. Lūdzu izlabojiet kāds mani un pasakiet man ka kaut kur šāds učuks ir un tūlīt atgriezīsies no kafijas pauzes.

Otra mana mazā, dubļainā domiņa bija par to, ka cik tas ir metaforiski un absurdi, ka maza saujiņa cilvēku, kam būtu jādarbojas valsts labklājības vektorā, visu šo laiku un līdzekļus izšķiež savu neirožu psihoanalīzē. Tas ir metaforiski, jo tas pats notiek plašākā sabiedrībā. Kamēr cilvēki varētu dzīvot kopībā ar mērķi uz kopēju labklājību, katrs savā mazajā psihajā dzīvē vāķī savas neirozes, neredzot, ka šī narcistiskā vāķīšanās ar sevi arī ir pats neirožu mastercēlonis un gardākā barība. Kamēr pievēršanās kopībai ar savu tuvāko un kopēja labuma radīšana atrisinātu gan paša neirozi, gan sabiedrības neirozi, gan iespējams pašas konkrētās neirozes arhetipu kā tādu, kas turpinātu pestīt esību arvien bezgalībā. Tātad, kāpēc visi bāleliņi nevar ziedoties, uzupurēties, lai dotu no sevis to labāko un tīrāko, ķertos pie darbiņa un to padarītu? Tā vietā, lai ar visiem spēkiem stūķētu savu neirozi citiem sejā, mēģinot viņus pārliecināt, ka viņu neiroze ir skaistākā un pelnījusi būt pati svarīgākā. Es ceru ka viņiem tas sanāks, kaut vai tikai par vienu, mikroskopisku iedaļiņu pāri robežai starp labu un ļaunu, uz labā virzienu.

Ar šo es noslēdzu savu neartikulēto neirozes projekciju uz Latvijas neesošo valdību.