23 October 2018 @ 06:32 pm
 
Man pašai savas klapatas un posts vairs trauksmi īpaši raisīt neraisa. Bet, kas mani vēlaizvien paslepšus šausta kā neģēlis, ir dziļas skumjas un nožēla par vecāku veselību un novecošanu. Lai arī es zinu, ka sabiedrība māca būt neatkarīgam cilvēkam, kurš labākajā gadījumā veido pats savu ģimeni, es jūtos drausmīgi, ieņurcījusies kā kanēļbulciņa savā dīvānā, inkognito grebjot ķirbi, stundām skatoties Gilmore Girls un dzerot kakao no TK Maxx seasonal mug, kamēr kaut kur Latvijas skaudrajās tālēs mani, par spīti neirotiskajām attiecībām, mīļie vecāki cieš sāpes un bailes par savu veselību un nākotni. Vai man vajadzētu atlikt savu dzīvi un doties pie viņiem un palīdzēt? Vai man vajadzēja dzīvot tā, lai es vienmēr būtu blakus un pieejama, ja viņiem to vajag? Man taču ir vienalga par savu dzīvi, tad kāpēc es attiecīgi nerīkojos? Es arī apzinos, ka viņi ir tādi paši neatkarīgi cilvēki, kas ir izdarījuši izvēles? Bet sirds ir pārāk plaša, lai tādas lietas nodalītu, īstām sirdīm nevajag iemeslus palīdzēt. Vai tas nozīmē, ka mana sirds ir kropla?

Tādas domas es šovakar domāju, nomainot Gilmore Girls pret raudulīgu klasisko mūziku un izlejot kakao izlietnē.