Vecums nav ilūziju izgāztuve bet gan patiesības pils. Dažas lietas, ko es esmu līdz šim sapratusi:
1) Es vispār neesmu īpaša vai svarīga, kā es iedmājos, kad man bija 20. Patiess kauns ir tā grandiozā iedomība, kas ir jebkura jauna cilvēka dzīves diena.
2) Es vienmēr nožēloju savu neirožu izraisītu nejauku izturēšanos pret cilvēkiem. Neiroze varbūt pat ir sava veida demons, kas ir jāizdzen, ar ko nedrīkst uķināties, ko nedrīkst barot ar savu iejūtību un uzmanību, ar ko ir jāapietas kompetenti un nosvērti.
3) Ir kļūda cerēt, ka kāds mani iemīlēs manas plikās eksistences dēļ, kamēr manī nav nekā aizraujoša, vai svarīga vai īpaša. Cilvēki kuros es esmu iemīlējusies parasti ir aizraujoši un īpaši, tāpēc svarīgi; un ja es viņiem patiktu pretī tas vienkārši būtu paradokss, un paradoksi ir reti vai pat tikai fantastiski.
4) Ir ļoti svarīgi cienīt visus cilvēkus, to have a sort of a reverence for their story. Vairāk ne pašu cilvēku faktu, bet tos spēkus, kas viņus ir veidojuši. Tikai paviršs muļķis staigā apkārt bez vērīgas cieņas.
5) Ar gadiem apziņa atplaukst kā puķe, un ja iztur sāpes, ko sagādā redzēšanas briesmas, tad cilvēka sirds var kļūt par mirdzošu dimanta oliņu, kas ar savu siltumu un spēku staro cauri mūžībai.
6) Es reti, kad saprotu lietas, tāpēc ir svarīgi izturēties atturīgi un nepieņemt viedokli uzreiz bet gan lēnprātīgi. Dažreiz man šķiet, ka domāt vispār nav praktiski, derīgi; ka labāk ir izlasīt un uzzināt lietas un tad ļaut prātam/Dievam pašam rīkoties.
7) Visi cilvēki tiešām nav vienādi. Daži cilvēki ir maigi un mīļi un patiesi no mazotnes, kamēr citi ir ļaunuma vajāti. Un Dievam ir plāns katram no viņiem.
8) Cilvēks mainās caur darbībām nevis caur domām. Un izvēli darboties bieži katalizē nevis pretrunīgu domu zupa, bet gan neizskaidrojams impulss.
9) Ir svarīgi atrisināt attiecību mezglus ar ģimeni, citādāk es pati tikām esmu samezglota.
Man šķiet, ka jaunībā es biju tikai inepts npc neirožu blāķis, kamēr tagad es dzīvi sāku saredzēt niansētāk. Un tas, ko es atklāju un saprotu mani padara klusu un mierīgu. Es tagad zinu, ka man nevar būt pretenziju.
1) Es vispār neesmu īpaša vai svarīga, kā es iedmājos, kad man bija 20. Patiess kauns ir tā grandiozā iedomība, kas ir jebkura jauna cilvēka dzīves diena.
2) Es vienmēr nožēloju savu neirožu izraisītu nejauku izturēšanos pret cilvēkiem. Neiroze varbūt pat ir sava veida demons, kas ir jāizdzen, ar ko nedrīkst uķināties, ko nedrīkst barot ar savu iejūtību un uzmanību, ar ko ir jāapietas kompetenti un nosvērti.
3) Ir kļūda cerēt, ka kāds mani iemīlēs manas plikās eksistences dēļ, kamēr manī nav nekā aizraujoša, vai svarīga vai īpaša. Cilvēki kuros es esmu iemīlējusies parasti ir aizraujoši un īpaši, tāpēc svarīgi; un ja es viņiem patiktu pretī tas vienkārši būtu paradokss, un paradoksi ir reti vai pat tikai fantastiski.
4) Ir ļoti svarīgi cienīt visus cilvēkus, to have a sort of a reverence for their story. Vairāk ne pašu cilvēku faktu, bet tos spēkus, kas viņus ir veidojuši. Tikai paviršs muļķis staigā apkārt bez vērīgas cieņas.
5) Ar gadiem apziņa atplaukst kā puķe, un ja iztur sāpes, ko sagādā redzēšanas briesmas, tad cilvēka sirds var kļūt par mirdzošu dimanta oliņu, kas ar savu siltumu un spēku staro cauri mūžībai.
6) Es reti, kad saprotu lietas, tāpēc ir svarīgi izturēties atturīgi un nepieņemt viedokli uzreiz bet gan lēnprātīgi. Dažreiz man šķiet, ka domāt vispār nav praktiski, derīgi; ka labāk ir izlasīt un uzzināt lietas un tad ļaut prātam/Dievam pašam rīkoties.
7) Visi cilvēki tiešām nav vienādi. Daži cilvēki ir maigi un mīļi un patiesi no mazotnes, kamēr citi ir ļaunuma vajāti. Un Dievam ir plāns katram no viņiem.
8) Cilvēks mainās caur darbībām nevis caur domām. Un izvēli darboties bieži katalizē nevis pretrunīgu domu zupa, bet gan neizskaidrojams impulss.
9) Ir svarīgi atrisināt attiecību mezglus ar ģimeni, citādāk es pati tikām esmu samezglota.
Man šķiet, ka jaunībā es biju tikai inepts npc neirožu blāķis, kamēr tagad es dzīvi sāku saredzēt niansētāk. Un tas, ko es atklāju un saprotu mani padara klusu un mierīgu. Es tagad zinu, ka man nevar būt pretenziju.
11 atziņas | teikt