Man šodien darbā kolēģei bija total meltdown. Viņa vienā brīdī vienkārši sāka raudāt, atkārtojot, I can't do this, notupās uz grīdas un apķērusi ceļus ar sarkanām acīm truli skatījās tālumā. Šis mani ļoti trigeroja, jo es kanpi biju izdzīvojusi no pēdējās neatbildētās mīlestības. Tad, kad jau simts gadus tu iemīlies cilvēkos, kuriem tu esi atbaidošs puņķis, tu kaut kā iemanies savas sāpes brutāli un aukstasinīgi ielocīt prāta plaisās, cerot, ka neko tur nepāršķels uz visiem laikiem. Tad tu kā mazs, drosmīgs cinītis turpini iet pasaulē darot savus darbiņus un apzinīgos pienākumus, un iemanīties izturēties tā, it kā tava vientulība, zaudētāja sajūta un izloācija, ir nieks vien salīdzinājumā ar pārējām pasaules sāpēm, tāpēc tev nemaz nav tiesības par to nekā īpaši domāt. But there is only so much much one can do, if others decide to malevolently harass you with their bitterness and narcissistic pain and preposterously indulgent neurosis.

Esība ir fucked; and? Jebkuram cilvēkam, kam piemīt kaut minimāli apziņas putekļi ir skaidrs, ka 70-90 gadus ļurināties iekš demoralising flux of meat-cells without knowing what is anything, ir sāpju orģija tur, kur jābūt tīrai dvēselītei. Tieši tāpēc, cilvēka pienākums ir šo pazemojošo procesu nepadarīt traģiskāku un ļaunprātīgāku ar savām narcisa orģijām. Ja tev ir sāpes, tad esi pateicīgs, ka tās nav vēl lielākas, tad dari visu, lai vairotu pazemību un pieņemšanu. Paskaties uz citiem cilvēkiem, cik viņi aizkustinoši turas un cenšas. Līdz ko tu skaties uz savām sāpēm, tu izvēlies nāvi, tu tajās sāc grimt; un tā kā citi vienmēr arī skatās uz tevi, tad arī viņi sāk grimt. Ja tu tīši ej savās sāpēs, tu pazemini ne tikai sevi bet visu pasauli kopā ar sevi, cietsirdi! Nodarbojies ar to pats savā brīvajā laikā, ja reiz tik ļoti gribas pret kādu būt cietsirdīgam.

Rezultātā esmu sapratusi, ka neirotiski cilvēki mani padara neirotisku. Protams, atšķirībā no viņiem, es ar savām neirozēm nodarbojos savā brīvajā laikā, tālu un dziļi projām no nevainīgiem līdzgaitniekiem. Man vienkārši ir nulle cieņas pret neirotiskiem cilvēkiem, es nespēju panest viņu klātbūtni, man tā šķiet vēl destruktīvāka enerģija par klaju ļaunumu. Ļaunumu ir viegli izturēt, jo tas ir izprotams un paredzams, bet neirotiskums ir savāda, teju bezapzināta cietsirdība, kā demonic possession.

Rezultātā, man prātā saslēdzās it kā nesaistītas tēmas, un pārņēma ļoti tumša sajūta par manām izredzēm izdzīvot visu šo manu mūžīgo vilšanos mīlestībā. Man šķiet teju neizturama šī zaudētājas sajūta, degradēta zemuma un morāla izsīkuma sajūta. Man visu laiku šķiet, ka man ir iedota mīlestība, bet nepareizā, nepieņemamā variācijā, aizspogulijas mīlestība, mīlestība tās sāpīgākajās izpausmēs, un ka mana vienīgā nākotnes perspektīva ir dvēseliska, garīga anēmija, jo es samierinos ar šo nīcinošo, nešķīsto mīlestību, lai nenomirtu.

Rezultātā es dusmīgi aizgāju uz veikalu nopirkt jaunu dušas trubu. Vecā dušas truba jau mēnesi tecēja un šī šķita piemērota diena atpestīties no santehniska haosa.