Vakar vilcienā uz mājām ar mani notika savāds atgadījums, par kuru es pēc tam domāju vēl visu vakaru.
Ap trijiem dienā es iekāpu vilcienā, un secinājusi ka tajā nav kondiška, apātiski noslīdēju sēdvietā pie loga un sāku spaidīt telefonu. Pec īsa brītiņa vilcienā iekāpa vīrietis un nāca apsēsties pie manis uz trīsvietīgo solu rindu; es momentāni sapratu ka kaut kas ir mistiski. Apsēžoties vienu solu starpā pa labi, viņš uz mani paskatījās un pārspīlēti laipni smaidīja kā saule. Pieklājīgi paskatījos pretī un pamājusi ar galvu arī pasmaidīju, jo es esmu draudzīgs fellow passenger that acknowledges other passengers that need validation upon making eye contact, un mazliet apžilbu. Lai neitralizētu mūsu pārāk draudzīgo sasmaidīšanos, es telefonu piebāzu tuvāk acīm, kādu 7 centimetru attālumā, un ļoti fokusēti lasīju TVNet fascinējošās ziņas; ar lingering smaidiņu, kuram es ļāvu pieklājīgi graduāli izdzist. Vīrietis šķita skandināvisks, ar gaišiem matiem un lielām gaišām acīm, viņam bija spilgti oranžs krekls, un viņš bija ļoti dzīvīgs, kā liesma. Kamēr es urbos telefonā, viņš bieži skatījās manā virzienā un apkārt un manā virzienā atkal un atkal, tā it kā es viņam būtu ko parādā, it kā es viņu pazītu, bet izliktos ka nepazīstu; viņš man lika justies vainīgai. Tomēr es perifēri redzēju, ka viņš izskatījās labvēlīgs un smaidīgs vai vienkārši traks, un neiebilda manu nepieklājīgo noraidību. Viņa esības intensitāte man sagādāja stresu, tāpēc es urbos telefonā arvien rūpīgak un izmisīgāk, mēģinot apslāpēt savu nevietīgo interesi. Tad es ar perifēro redzi manīju, ka viņš ir izvilcis manikīra šķērītes (..) un tās pietuvinājis rokai pēta sev nagus, kas man pašsaprotmi lika neapmierināti pieglausties tuvāk logam. Tad vilcienā iekāpa meitene un apsēdās man pretī, kas mani mazliet nomierināja, jo ja tas vīrietis izrādīsies maniakāls, tad vismaz man būs kāds palīgs. Tad vilciens sāka lēni kustēties uz priekšu, kas bija piemērots brīdis ielikt telefonu somā, uzlikt saulesbrilles, atlaisties sēdvietā, aizgriezt galvu projām uz kreiso pusi un vērot ainavu; un galvenais: izlikties. Izlikties, izlikties, izlikties.. mierīgai kā vasarīgai vēsmai.
Taču vīrietis turpināja savu savādo aģitēto sēdēšanu, liesmošanu. Viņš man mazliet atgādināja zvērēnu, kas nemāk kā cilvēki vienkārši apātiski sēdēt, zvērēnu kas pēc savas esības būtības ir garīgi kustīgs, klātesošs un ieinteresēts. Likumsakarīgi ar savu klātbūtni viņš uzjundīja laiktelpu un pavēlēja tai savādi virmot, tādējādi, un man pavisam negribot, aizraujot arī manu enerģiju. Likumsakarīgi viņam bija tāda klātbūtne, ar kuru nevar atbrīvoti un pasīvi sēdēt, jo mana pasīva sēdēšana pārvēršas par atklātu agresiju pašsaglabāšanās nolūkos; kā aktīva pretošanās otra ietekmei. Tomēr es spītīgi turpināju agresīvi sēdēt, kamēr mana apziņa savādā oranžā skandināvu vīrieša virmojošajā ietekmē, kā tramīgs ūdensmērītājs tirinājās laiktelpā kaut kur virs sēdvietas starp mani un viņu. Protams, es iedomājos, ka varbūt cilvēki vilcienos dažreiz runā, un ja kaut kāda wacky iemesla pēc šis vīrietis sāktu uz mani teikt vārdus, es labprāt notēlotu vienu elegantu veco labo cilvēksarunu; tas varbūt arī palīdzētu saprast, vai šis vīrietis ir dīvains glamouring maniaks, vai patīkams biedrs. Bet kopumā mani situācija ļoti neapmierināja, tāpēc es mēģināju par to nedomāt jeb beigt domāt; mani arī bija pārņēmušas spējas aizdomas, ka tik savāds kadrs ļoti varbūt spēj lasīt manas domas un pitenciāli izmantot tās ļaundabīgiem nolūkiem.
Vilciens meta līkumu, pavēršot manu seju pretī karstai saulei, kas zināmā mērā pasliktināja manu situāciju. Tā nu es tur sēdēju, mērenā pārbīlī un aizkaitinājumā, piespiedusies pie loga, ar varītēm izliekoties par mierīgu sēdētāju; paralēli ar savu super-attuned, super-conscious biolauku skenējot oranžā vīrieša biolauku as you do, #woke. Iedziļinājusies viņa klātbūtnē, es sajutu, ka viņš smaržo pēc kā maiga, silta un pūderīga, un tajā brīdī mani pārņēma uncanny pārliecība, ka viņš precīzi ir aptvēris manu pieturas-ar-pusi negribīgo apsēstību. Es savā pārgalvībā domās gāju vēl tālāk un draudzīgi un metafiziski glāsmaini satvēru viņa kreiso roku, kurai vēl pirms divām pieturām viņš laikam bija apgriezis nagus (..) Tajā pašā brīdī viņš nolika savu kreiso roku uz sēdvietas starp mums. Es pārbīlī izrāvu savu metafizisko roku no viņējās un iekritu arvien dziļākā sašutumā un aizdomīgumā par savu skandalozo situāciju. Pāris mirkļus es dreifēju savādā sašutuma un rūgtuma limbo, līdz viņš pieskārās manam plecam uz īsu, nonšalantu mirkli un ar skandināvu akcentu priecīgi noteica "Hot!", uz ko es pārāk ātri (faktiski pārspīlēti momentāni) atbildēju "Yes!", ar sāpīgu smaidu paskatoties viņa gaišajā, dīvainajā sejā, un strauji galējā mortified afektā aizgriežoties pret logu. Pēc vēl viena mirkļa, viņš savā priecīgajā skandināva akcentā teica "Take your jacket off -you look like you're ready for the winter!" (..), uz ko es atkal pārāk pārgalvīgi un galvenais salkani atbildēju "It's ok!" (..)
Šādi nocirtusi viņam galvu, es ar psihopātiski apsēstīgu fokusu turpināju asi urbties ārā pa neizturami aizgrābjošo, nospeķoto logu uz fuck-me satriecošajām sliedēm, kas mijās ar no-shit izsmalcināti pelēkiem māju vaigiem. Skandināvs pēc viena korekta klusuma mirkļa piecēlās un nostājās pie izejas durvīm uz pāris mirkļiem, tad vēl pēc mirkļa izkāpa ārā. Es apjukumā domāju par savu jacket, kas vispār bija plāns kārdigans, un lai arī man ir karsti es esmu izturīga meitene, es būtībā varu izturēt visu, un ko domātu citi cilvēki, ja es tiešām pēkšņi arī demonstratīvi novilktu savu jacket-kārdiganu, vai visi būtu vēl šokētāki par mani par šo dīvainību? Es mēģināju noorientēties, vai viņš varbūt ir izvarotājs, kurš savaņģo meitenes vilcienos? Classy. Atcerējos kā viņš grieza nagus; varbūt viņš bija izvilcis mazās šķērītes, lai mani sadurtu, bet iekāpjot otrai meitenei, aplauzās? Pēc brīža vilciens sakustējās, un braucot garām platformai es viņu ar elēģisku pienākuma apziņu uzmeklēju. Viņš stāvēja uz platformas ar savu oranžo kreklu un izskatījās norūpējies.
Tad es ar sarežģītu grimasi gāju uz veikalu pirkt maizi, olas, arbūzu un saldētus ķiršus.
Ap trijiem dienā es iekāpu vilcienā, un secinājusi ka tajā nav kondiška, apātiski noslīdēju sēdvietā pie loga un sāku spaidīt telefonu. Pec īsa brītiņa vilcienā iekāpa vīrietis un nāca apsēsties pie manis uz trīsvietīgo solu rindu; es momentāni sapratu ka kaut kas ir mistiski. Apsēžoties vienu solu starpā pa labi, viņš uz mani paskatījās un pārspīlēti laipni smaidīja kā saule. Pieklājīgi paskatījos pretī un pamājusi ar galvu arī pasmaidīju, jo es esmu draudzīgs fellow passenger that acknowledges other passengers that need validation upon making eye contact, un mazliet apžilbu. Lai neitralizētu mūsu pārāk draudzīgo sasmaidīšanos, es telefonu piebāzu tuvāk acīm, kādu 7 centimetru attālumā, un ļoti fokusēti lasīju TVNet fascinējošās ziņas; ar lingering smaidiņu, kuram es ļāvu pieklājīgi graduāli izdzist. Vīrietis šķita skandināvisks, ar gaišiem matiem un lielām gaišām acīm, viņam bija spilgti oranžs krekls, un viņš bija ļoti dzīvīgs, kā liesma. Kamēr es urbos telefonā, viņš bieži skatījās manā virzienā un apkārt un manā virzienā atkal un atkal, tā it kā es viņam būtu ko parādā, it kā es viņu pazītu, bet izliktos ka nepazīstu; viņš man lika justies vainīgai. Tomēr es perifēri redzēju, ka viņš izskatījās labvēlīgs un smaidīgs vai vienkārši traks, un neiebilda manu nepieklājīgo noraidību. Viņa esības intensitāte man sagādāja stresu, tāpēc es urbos telefonā arvien rūpīgak un izmisīgāk, mēģinot apslāpēt savu nevietīgo interesi. Tad es ar perifēro redzi manīju, ka viņš ir izvilcis manikīra šķērītes (..) un tās pietuvinājis rokai pēta sev nagus, kas man pašsaprotmi lika neapmierināti pieglausties tuvāk logam. Tad vilcienā iekāpa meitene un apsēdās man pretī, kas mani mazliet nomierināja, jo ja tas vīrietis izrādīsies maniakāls, tad vismaz man būs kāds palīgs. Tad vilciens sāka lēni kustēties uz priekšu, kas bija piemērots brīdis ielikt telefonu somā, uzlikt saulesbrilles, atlaisties sēdvietā, aizgriezt galvu projām uz kreiso pusi un vērot ainavu; un galvenais: izlikties. Izlikties, izlikties, izlikties.. mierīgai kā vasarīgai vēsmai.
Taču vīrietis turpināja savu savādo aģitēto sēdēšanu, liesmošanu. Viņš man mazliet atgādināja zvērēnu, kas nemāk kā cilvēki vienkārši apātiski sēdēt, zvērēnu kas pēc savas esības būtības ir garīgi kustīgs, klātesošs un ieinteresēts. Likumsakarīgi ar savu klātbūtni viņš uzjundīja laiktelpu un pavēlēja tai savādi virmot, tādējādi, un man pavisam negribot, aizraujot arī manu enerģiju. Likumsakarīgi viņam bija tāda klātbūtne, ar kuru nevar atbrīvoti un pasīvi sēdēt, jo mana pasīva sēdēšana pārvēršas par atklātu agresiju pašsaglabāšanās nolūkos; kā aktīva pretošanās otra ietekmei. Tomēr es spītīgi turpināju agresīvi sēdēt, kamēr mana apziņa savādā oranžā skandināvu vīrieša virmojošajā ietekmē, kā tramīgs ūdensmērītājs tirinājās laiktelpā kaut kur virs sēdvietas starp mani un viņu. Protams, es iedomājos, ka varbūt cilvēki vilcienos dažreiz runā, un ja kaut kāda wacky iemesla pēc šis vīrietis sāktu uz mani teikt vārdus, es labprāt notēlotu vienu elegantu veco labo cilvēksarunu; tas varbūt arī palīdzētu saprast, vai šis vīrietis ir dīvains glamouring maniaks, vai patīkams biedrs. Bet kopumā mani situācija ļoti neapmierināja, tāpēc es mēģināju par to nedomāt jeb beigt domāt; mani arī bija pārņēmušas spējas aizdomas, ka tik savāds kadrs ļoti varbūt spēj lasīt manas domas un pitenciāli izmantot tās ļaundabīgiem nolūkiem.
Vilciens meta līkumu, pavēršot manu seju pretī karstai saulei, kas zināmā mērā pasliktināja manu situāciju. Tā nu es tur sēdēju, mērenā pārbīlī un aizkaitinājumā, piespiedusies pie loga, ar varītēm izliekoties par mierīgu sēdētāju; paralēli ar savu super-attuned, super-conscious biolauku skenējot oranžā vīrieša biolauku as you do, #woke. Iedziļinājusies viņa klātbūtnē, es sajutu, ka viņš smaržo pēc kā maiga, silta un pūderīga, un tajā brīdī mani pārņēma uncanny pārliecība, ka viņš precīzi ir aptvēris manu pieturas-ar-pusi negribīgo apsēstību. Es savā pārgalvībā domās gāju vēl tālāk un draudzīgi un metafiziski glāsmaini satvēru viņa kreiso roku, kurai vēl pirms divām pieturām viņš laikam bija apgriezis nagus (..) Tajā pašā brīdī viņš nolika savu kreiso roku uz sēdvietas starp mums. Es pārbīlī izrāvu savu metafizisko roku no viņējās un iekritu arvien dziļākā sašutumā un aizdomīgumā par savu skandalozo situāciju. Pāris mirkļus es dreifēju savādā sašutuma un rūgtuma limbo, līdz viņš pieskārās manam plecam uz īsu, nonšalantu mirkli un ar skandināvu akcentu priecīgi noteica "Hot!", uz ko es pārāk ātri (faktiski pārspīlēti momentāni) atbildēju "Yes!", ar sāpīgu smaidu paskatoties viņa gaišajā, dīvainajā sejā, un strauji galējā mortified afektā aizgriežoties pret logu. Pēc vēl viena mirkļa, viņš savā priecīgajā skandināva akcentā teica "Take your jacket off -you look like you're ready for the winter!" (..), uz ko es atkal pārāk pārgalvīgi un galvenais salkani atbildēju "It's ok!" (..)
Šādi nocirtusi viņam galvu, es ar psihopātiski apsēstīgu fokusu turpināju asi urbties ārā pa neizturami aizgrābjošo, nospeķoto logu uz fuck-me satriecošajām sliedēm, kas mijās ar no-shit izsmalcināti pelēkiem māju vaigiem. Skandināvs pēc viena korekta klusuma mirkļa piecēlās un nostājās pie izejas durvīm uz pāris mirkļiem, tad vēl pēc mirkļa izkāpa ārā. Es apjukumā domāju par savu jacket, kas vispār bija plāns kārdigans, un lai arī man ir karsti es esmu izturīga meitene, es būtībā varu izturēt visu, un ko domātu citi cilvēki, ja es tiešām pēkšņi arī demonstratīvi novilktu savu jacket-kārdiganu, vai visi būtu vēl šokētāki par mani par šo dīvainību? Es mēģināju noorientēties, vai viņš varbūt ir izvarotājs, kurš savaņģo meitenes vilcienos? Classy. Atcerējos kā viņš grieza nagus; varbūt viņš bija izvilcis mazās šķērītes, lai mani sadurtu, bet iekāpjot otrai meitenei, aplauzās? Pēc brīža vilciens sakustējās, un braucot garām platformai es viņu ar elēģisku pienākuma apziņu uzmeklēju. Viņš stāvēja uz platformas ar savu oranžo kreklu un izskatījās norūpējies.
Tad es ar sarežģītu grimasi gāju uz veikalu pirkt maizi, olas, arbūzu un saldētus ķiršus.
13 atziņas | teikt