Es tieši tāpat jutos pagājušā gada Augustā, es sev morāli nepatīku, jo es sev esmu slogs, es to jūtu.
Es gribētu vienkārši apstāties un ilgi, ilgi katatoniski sēdēt, es tā nodzēstu laiku, un nāktu atslodze. Bet tā nevar, nedrīkst, jo man ir tik paniski bail no apstāšanās, apstāšanās mani šantažē ar elli. Nākotne šķiet kā sveša, pretīga viela, kurai es nicinu pieskarties. Bet es bez cīņas tajā slīgstu, tā lipīgi sūcas ādā, kodīgi acīs, smacējoši degunā, apdullinoši ausīs; ļimstu arvien dziļāk un nav pat spēka pavaikstīties.
Augusts ir vispretīgākais mēnesis un es to ienīstu no visas sirsniņas, atpisies cūka.
Es jūtos morāli smagi, es sevi simts reizes pieviļu un turpinu pievilt vēl simts reizes, pēc tam vēl simts reizes pa virsu, katram gadījumam. Un katras pievilšanas trieciens ir arvien asiņaināks, kad nāves aiza starp manu sapratni un rīcību ir pašķīrusies arvien dziļāka. Kā gan es jebkad vēl spēšu sevi piecelt un spēt pat vismazākās un elementārākās cilvēku lietas? Ja es tās darīšu izliekoties, tas tikai plēsīs vēl dziļāku aizu nākotnes nenovēršamajam kritienam, bet ja es tās nedarīšu, vainīgi un nolemptīgi apstājoties, tad elle mani saķers un apraks savās svelmainajās sāpju dzīlēs, no kurām es nespēšu atgriezties nekad. Kur lai es eju, ko darīt nākamo.
Cik ilgi līdz arī šis morālais bezdibenis tiks izdzēsts no truli sentimentālās atmiņas, maldīgi veldzējot prātu, tādējādi to vēl negantāk vājinot nākamajam uzbrukuma triecienam. Man šķiet man psihē dzīvo briesmonis, kurš ir aukstasinīgs, gudrs un dažreiz man uzklūp un plosa, dažreiz parāda īstenību, dažreiz nozūd uz ilgu laiku, liekot par sevi aizmirst, un noticēt ka es esmu drošībā un piederu pati sev nevis viņam.
Es zinu, ka nāktonē viss būs šausmīgi līdz mūža galam, un es ienīstu Augustu.
*
Bieži es baiļojos runāt ar cilvēkiem, jo pastāv ļoti liela iespēja, ka es viņiem varu netīšām pateikt ko maldīgu vai pat ļaunu. Man pārsvarā nepatīk mans prāts, un tad es jūtu līdzi cilvēkiem, kas ar mani uzsāk sarunu. Neatbildēt ir nepieklājīgi, atbildēt ir grēks. Es pārsvarā labprāt sevi izņemtu no esības, bet man nav šādu luksusīgās iespējas monētiņu. Tā nu es kā indīgs pūpēdis purkšķinu savas šķērmās gāzes, un varu tikai cerēt uz Dievu, ka viņš atvēlēs cilvēkiem sajēgu no manis izvairīties vai pēc iespējas drīzāk saprast, ka runā nestabils, pataloģisks prāts.
Es gribētu vienkārši apstāties un ilgi, ilgi katatoniski sēdēt, es tā nodzēstu laiku, un nāktu atslodze. Bet tā nevar, nedrīkst, jo man ir tik paniski bail no apstāšanās, apstāšanās mani šantažē ar elli. Nākotne šķiet kā sveša, pretīga viela, kurai es nicinu pieskarties. Bet es bez cīņas tajā slīgstu, tā lipīgi sūcas ādā, kodīgi acīs, smacējoši degunā, apdullinoši ausīs; ļimstu arvien dziļāk un nav pat spēka pavaikstīties.
Augusts ir vispretīgākais mēnesis un es to ienīstu no visas sirsniņas, atpisies cūka.
Es jūtos morāli smagi, es sevi simts reizes pieviļu un turpinu pievilt vēl simts reizes, pēc tam vēl simts reizes pa virsu, katram gadījumam. Un katras pievilšanas trieciens ir arvien asiņaināks, kad nāves aiza starp manu sapratni un rīcību ir pašķīrusies arvien dziļāka. Kā gan es jebkad vēl spēšu sevi piecelt un spēt pat vismazākās un elementārākās cilvēku lietas? Ja es tās darīšu izliekoties, tas tikai plēsīs vēl dziļāku aizu nākotnes nenovēršamajam kritienam, bet ja es tās nedarīšu, vainīgi un nolemptīgi apstājoties, tad elle mani saķers un apraks savās svelmainajās sāpju dzīlēs, no kurām es nespēšu atgriezties nekad. Kur lai es eju, ko darīt nākamo.
Cik ilgi līdz arī šis morālais bezdibenis tiks izdzēsts no truli sentimentālās atmiņas, maldīgi veldzējot prātu, tādējādi to vēl negantāk vājinot nākamajam uzbrukuma triecienam. Man šķiet man psihē dzīvo briesmonis, kurš ir aukstasinīgs, gudrs un dažreiz man uzklūp un plosa, dažreiz parāda īstenību, dažreiz nozūd uz ilgu laiku, liekot par sevi aizmirst, un noticēt ka es esmu drošībā un piederu pati sev nevis viņam.
Es zinu, ka nāktonē viss būs šausmīgi līdz mūža galam, un es ienīstu Augustu.
*
Bieži es baiļojos runāt ar cilvēkiem, jo pastāv ļoti liela iespēja, ka es viņiem varu netīšām pateikt ko maldīgu vai pat ļaunu. Man pārsvarā nepatīk mans prāts, un tad es jūtu līdzi cilvēkiem, kas ar mani uzsāk sarunu. Neatbildēt ir nepieklājīgi, atbildēt ir grēks. Es pārsvarā labprāt sevi izņemtu no esības, bet man nav šādu luksusīgās iespējas monētiņu. Tā nu es kā indīgs pūpēdis purkšķinu savas šķērmās gāzes, un varu tikai cerēt uz Dievu, ka viņš atvēlēs cilvēkiem sajēgu no manis izvairīties vai pēc iespējas drīzāk saprast, ka runā nestabils, pataloģisks prāts.
1 atziņa | teikt