Sapnī redzēju, ka esmu laukos un garām teritorijai pa plato šoseju plūst gaišu cilvēku pūlis. Viņi visi ir ģērbušies dzeltenās un baltās drēbēs, ir pacilāti, gavilē, dzied un ceļ rokas pret debesīm, viņi ir tik priecīgi. Mazā māsa saka ka rau, pievienojamies! Bet es neatrodu dzeltenas drēbes, es izvandu skapi un tur ir tikai tumšas un krāsainas drēbes, kamēr blakus skapim pie loga guļ nomirušais onkulis. Es izmisumā izskrienu ārā un redzu kā mazā māsa ir aizskrējusi pakaļ pūlim un arī gavilē, kamēr es palieku nopakaļ un klusi vēroju. Pūlis virzās pa smilšaino ceļu uz labības lauku un tad kalnā pretī Dievam, un gavilē un ceļ rokas pret debesīm. Tad māsa ir atgriezusies no pūļa un mēs abas sēžam pagalmā pie lielas bļodas ar cukīnī un ķirbjiem. Es māsai stāstu, ka pūlis gavilēja un lūdza Dievu, lai tiem iedod garīgu piepildījumu, bet Dievs tikai vienīgi izpleta uz tiem rokas un noteica "Saņemiet!" Es biju sašutusi, ka viņš neko īstu nav iedevis, bet to sakot ar spēju telekinētisku enerģiju ar Dievam līdzīgu žestu pacēlu gaisā vienu no cukīnī. Tajā brīdī nodomāju, ka varbūt tomēr Dievs ar savu vieglo žestu ir kaut ko iedevis. Pēc tam ķecerīgi mēģināju ar jauniegūto telekinēzi pacelt visu bļodu ar cukīnī, bet vairs neizdevās.