17 July 2018 @ 07:04 pm
 
Pat rakstot šīs rindas, savāds svešums pret šo būtni, kas esmu es. Jebkādi vārdi, visdzidrākie, vismīlošākie, šķiet sveša sapņu parādība, uzplaiksnījums gaidošā tumsā. Tas pats ar emocijām. Visam apakšā kāds kluss, vērojošs spēks, apburts spēks, ko nevar nekādi piedzīvot, kā tikai kā "pretējību" visam pasaulīgajam, cilvēciskajam, pieredzamajam. Abi viens otram ir sveši pamīšus, vārdi būtnei un būtne vārdiem, kamēr abi ir neredzami vienoti. Es it kā dzīvojos šajā vērojošajā spēkā, bet es nevaru gluži teikt, ka tur dzīvojos, jo spēks šķiet man daudz piederīgāks par "mani pašu", jo viss, kas es esmu ir tam virspusējs.

Vakar caur rozīšu dārzu aizpeldēju uz skaisto Rīģenta open air theatre, paskatīties Šekspīru. Toletē mazgājot rokas, man prātā ripinājās viens no tipiskajiem naratīviem, līdz pēkšņi mazā šokā pieķēru sevi secinām, cik svešs un absurds savā mākslīgumā tas izklausās. Naratīvi, vārdi, jūtas un maņas, viss. Bet vistrakākais ir, ka nekas ko saku nespēj aizsniegt to vērojošo klusumu, kas ar savu godību šķiet daudz īstāks. Tāpēc būtībā kamēr runāju tikmēr atrodos šajā apburtajā švešības stāvoklī, un neesmu "es pati". Savāda brīnišķīga un daiļa sinerģija, kas ir bezgalīgi esoša, kamēr abas pasaules ir arvien fundamentāli, eksistenciāli, pat iespējams ontoloģiski nodalītas. Tā ir aptuveni tāda sajūta, ka tu zini, ka nekad mūžā nevarēsi redzēt pats savu muguru. Tu vari lietot spoguli, vai sevi fotogrāfēt no mugurpuses, vai klausīties kā kāds tevi apraksta, vai just kā tev kāds pieskaras mugurai, bet tu nekad to neredzēsi pats savām acīm. Neērta sajūta ar ko jāsadzīvo, jo tu zini, ka tev mugura ir, lai arī to nekad neesi ieraudzījis. Tāpat arī visas manas izpausmes šķiet, kā pastāvīga interpretāciju straume, kas nekad nekad nekad uztverei neatklāj vērojošo klusumu, tikai tam danco pa virsu ar gaisīgiem metaforu svārkiem, tādējādi to pierādot tikai kā mistisku turošu klātbūtni.

*

Dažreiz, kad es runāju ar cilvēkiem, mani pārņem stiprs kauns par lietām ko saku, ja tās ir uzspēlētas vai nepatiesas. Tad es jūtos kā būtu nodarījusi pāri bērnam. Vai cilvēki vispār saprot, cik liela atbildība vispār ir runāt? Es to nekad nesapratu. Jo otram cilvēkam katrs pateiktais vārds viņam ir pierādījums tam vai stiprāka, pat liktenīgāka ir mīlestība vai ļaunums. Dažreiz pasakot ko ļaunticīgi, man ir ārkārtēja sajūta, ka es kādu likteņa taisni, kas izduras cauri visai pasaules mūžībai uz priekšu un arī pagātnē, iegrozu tādā leņķī, kas norāda un ved uz sliktu vietu. Un tāds vārds jūtas kā pļauka pret maigu bērna rožlapiņvaidziņu. Tad es varu būt tikai neizmērojami pateicīga, ka šo vārdu ir saņēmis stiprs, labs cilvēks, kas ir stiprinājies mīlestībā un tic tās varai vairāk par ļaunumu. Atbildīgāka par tādu indesvārdu es jūtos cilvēku priekšā, kas netic mīlestībai vai tic tai ļoti maz un pierasti izvēlas tai pretējo. Jo tāds cilvēks jau dzīvo ļaunumā un es izdzēšu viņa apslēptās, atlikušās mīlestības cerības druskas, kas ir tīra cietsirdība. Es nezinu vai ir neitrāla runa, varbūt jebkura runa ir vai nu piliens indes vai dziedinošs patiesības ūdens.