"Kopš tā brīža nebija dienas, kad Māmulīte klusībā nenoraudātu asariņu aiz ilgām pēc pagājušās dzīves un pamestās dzimtenes. Kādu laiku viņas skumjas remdināja Annas dēlēns Jurītis, kuru meita uzticēja vecaimātei audzināt. Tagad, kad mazdēls, jau sešpadsmit gadus vecs jauneklis, mācījās Limbažu apriņķa skolā, Māmulīte, kas radusi par visiem rūpēties, pavisam sašļuka. "Tik vien atlicis, kā apcerēt senās, labās dienas," viņa dažreiz aprauti noelšoja, kad dēls kā ierasts vakarā ienāca atvadīties, apspraudīja segu un novēlēja abiem vecīšiem labu nakti. "Nečīksti nu, māt. Katram savs laiks - i kokam zaļot i cilvēkam. Kurš vecs un sapuvis, tam jākrīt," Neikena tēvs, tuvāko vidū iesaukts par Tētu, labsirdīgi purpināja, braucīdams sāpošos krustus."

Celies, sastingusī auka!
Celies, sastingusī auka!
Celies, sastingusī auka!

Es lidojot lidmašīnā izsecināju, ka viss ir ļoti vienkārši. Latvijā vienkārši ir īpaša metafizika. Man nav jāizskaidro mana apsēstīgā mīla ar konkrētām koku sugām, mākoņu paveidiem vai alus nosaukumiem. Es savādām gara acīm redzu spēju un nenoliedzamu atšķirību skatoties uz Latvijas zemes deķīti un svešu zemju deķīšiem. Man dažreiz šķiet, ka Latvija ir apburtā pasaku valstība, kurā kādu dienu pamodīsies mīlestība un apziņa un pats Dievs. Es kā izsalcis sunītis uzlasu katru grāmatiņu par Klūgu Mūkiem un mazliet naiviem bet kvēliem varoņiem, cerībā, ka tā ir pati esības esence, kas caur viņiem ieplūst pasaulē. Un man vienkārši šķiet, ka nekur citur tā tādā izpausmē, kā šeit nava. Man dažreiz šķiet, ka šeit notiks kaut kāds brīnums, kas mainīs visu pasauli un kolektīvo apziņu.

Nokrītot zemu zemu lejā Lutonas lidostā, going through the motions, retreating further down into the recesses, es pa pazemi devos uz māju ne mājām. Mani istabas audziņi, mazie brašuļi visi ir sīvi izcietuši manu prombūtni. Dīvaini, nekas cits mani te nesaista, tikai šīs mazās zaļās dvēselītes. Viens gan ir pamatīgi apkaltis, nezinu vai dzīvos.

Tagad es gribu izpētīt par pilsonību, pensiju un par darbiem, un beigt sevi ienīst tik ļoti. Ir tik grūti darīt lietas sevi nīstot, jo ir grūti skatīties citiem cilvēkiem acīs tad un ticēt jebkam, kam tu zini, ka ir jātic jo tas ir esošs.