Šausmīgs nogurums no: domām, teorijām, ticībām, ambīcijām, motivācijām, aģendām, plāniem, kārtošanas, logos, darbošanās, dzīvošanas, nedzīvošanas, saprašanas, nesaprašanas, cenšanās, būšanas jaukai un ētiskai, vēlēšanās, nevēlēšanās, plus ļoti daudzām subdivīzijām.

Es varētu sakārtot māju, nomazgāt traukus, uzvilkt treniņtērpu un iet skriet. Pēc tam rosīties, uztaisīt salātus, lakot nagus un izlikties, ka mana dzīve ir normāla, kārtīga un vidēji pieņemama, jo es nesu savu neskaidro krustu uz nezinkurieni un tas ir feini, nevis foršuma bet eksistenciālā, submissive nozīmē. Bet pohuj to, tas nav feini nekā, jo tas nav iespējams.

Mani dzīvē visvairāk tormentē tas, ka šķiet pievilcīgas absurdas lietas, bet pretīgas sakarīgas lietas.

Mans prāts ir tik pāraudzis un izblīdis, ka ļurīgi domu gabali pretīgi veļas pāri un krīt un izšķīst, atstājot mitru, duļķainu nospiedumu.

Es lieku domu aiz domas, teikumu aiz teikuma, kāju aiz kājas, elpu aiz elpas, bez vilkmes, ar neremdināmi negribīgu spēku.

Pasaule mani negrib, bet es vēl aizvien, kā caur šķidru cementu uz to virzos, labi zinot, ka tas ir pohuj tāpatās.