Es nekur nejūtos kā mājās. Dažu reizi, ejot pa savu ielu uz savu adresi, domāju, kas ir šī totāli svešā iela un kāpēc es pa to jau tik ilgi te eju, nespējot ar to panākt jebkādu tuvību, bieži pat ne atturīgu draudzību.

Bet dažreiz there is a welcome glitch, un pārņem metafiziska reverie, kas ir pati māju sajūta. Tad es jebkur jūtos kā mājās. Mani kā mazu kartupeli var iemest jebkurā grāvī vai pagrabā, bet manī ir mazā, metafiziskā māju liesma. Es varu tupēt jebkurā laiktelpas kaktiņā, un būt perfectly homely, content potato. Tā ir uz iekšu vērsta sajūta, kas man asociējas ar sort of ionized air, saulainu vēju, dobjām bezgalīguma skaņām debesīs, un tādu ārpuslaika nojautu, kas savieno pagātni ar nākotni, gaidas, klātbūtne.

Tad es eju jau tūkstošo reizi pa savu ielu, un ar katru manu soli iekšējais gars ir klātesošs un piesātina apkārtējo telpu un to pārvērš tādā, kas ir man piederoša, un viss ir mājas, katrs laika mirklis un telpas sprīdis. Tikai, protams, atkal, ne jau cilvēka mājas, bet gan tādas lamentation mājas, kur tu zini, ka piederi pasaulei, bet nekas šeit nav pastāvīgs vai pat uzskatāmi īsts, tikai daiļš un trausls.

Ar kāda gada pārtraukumu, šovakar aizgāju uz jogu. Lai arī neesmu zaudējusi lokanību, musīši gan ir vārgi. Nodarbībā bija jātaisa aptuveni septiņsimts čaturungas un sešsimts ačgārnie suņi. Rezultātā manas roku locītavas ir dziļi aizvainojušās un knapi bija spēciņš apģērbties pēc dušas. Toties, izejot siltajā (noslēpumainajā) pavasara pievakares gaisā, manī uvirmoja mazliet bodily frenzy un teju gribējās aizskriet uz parku, un to ekstāziski izskraidīt šķērsām, kā high on life, reckless kucēnam.

Taisot jogu, man atskrēja prātā mazliet nepatīkama apjausma, cik sarežģīta es esmu. Teju gribas, lai es nekad nebūtu izdomājusi visas sarežģītās domas savā prātā, kas man ir kļuvušas svarīgākas par esību. Viņas ir svarīgas, bet arī dara pāri. Lai es būtu tikai maigs zvērēns. Tā apjausma, ka tu esi tik sarežģīts, ka varbūt nekad vairs nebūsi vienkāršs. Un viss skaistais un vienkāršais tev šķitīs, kā pasaules visgrūtākais un stratēģiskākais uzdevums. Ka tev jāizliekas būt vienkāršam, tikmēr iekšienē jūties kā kosmisks rubika kubiks. Tāds eksistenciālisma PTSD.

Bet nekas, es rīt iešu šķērsām izskraidīt parku, aizskriešu pie sava (slepenā) parka stūra, kur zied ievas, lai apskatītos, vai viņas jau zied. Piedodiet, ka es nevarēju būt vienkāršāka, bet es tagad redzu, ka es nevarēju būt vienkārša, pirms es sapratu, caur sarežģītību, cik svēta ir vienkāršība. Es kaismīgi to gribētu aprakstīt poētiskāk, bet lai paliek uzrakstīts vienkārši.