([info]methodrone) wrote on April 17th, 2018 at 08:43 pm
Ar kāda gada pārtraukumu, šovakar aizgāju uz jogu. Lai arī neesmu zaudējusi lokanību, musīši gan ir vārgi. Nodarbībā bija jātaisa aptuveni septiņsimts čaturungas un sešsimts ačgārnie suņi. Rezultātā manas roku locītavas ir dziļi aizvainojušās un knapi bija spēciņš apģērbties pēc dušas. Toties, izejot siltajā (noslēpumainajā) pavasara pievakares gaisā, manī uvirmoja mazliet bodily frenzy un teju gribējās aizskriet uz parku, un to ekstāziski izskraidīt šķērsām, kā high on life, reckless kucēnam.

Taisot jogu, man atskrēja prātā mazliet nepatīkama apjausma, cik sarežģīta es esmu. Teju gribas, lai es nekad nebūtu izdomājusi visas sarežģītās domas savā prātā, kas man ir kļuvušas svarīgākas par esību. Viņas ir svarīgas, bet arī dara pāri. Lai es būtu tikai maigs zvērēns. Tā apjausma, ka tu esi tik sarežģīts, ka varbūt nekad vairs nebūsi vienkāršs. Un viss skaistais un vienkāršais tev šķitīs, kā pasaules visgrūtākais un stratēģiskākais uzdevums. Ka tev jāizliekas būt vienkāršam, tikmēr iekšienē jūties kā kosmisks rubika kubiks. Tāds eksistenciālisma PTSD.

Bet nekas, es rīt iešu šķērsām izskraidīt parku, aizskriešu pie sava (slepenā) parka stūra, kur zied ievas, lai apskatītos, vai viņas jau zied. Piedodiet, ka es nevarēju būt vienkāršāka, bet es tagad redzu, ka es nevarēju būt vienkārša, pirms es sapratu, caur sarežģītību, cik svēta ir vienkāršība. Es kaismīgi to gribētu aprakstīt poētiskāk, bet lai paliek uzrakstīts vienkārši.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: