Jūtos vientuļi, kad dzīve atkal uzbāžas ar ētisko konfliktu. I simply mind my tiny, kindly business, yet she comes barging in like a rude vobla and exasperates me. Jūtos, it kā spēja, vardarbīga straume (būtībā tāda, kas pati ir atklāti neētiska) mani vilktu atvara virpulī, kur man tagad ir jāgrimst, jāķepurojas. Bet tad es atceros, ka manis nav, nebija un nebūs un viss ir jauki un es ķiķinu, sort of. Dzīve tu tik ļoti centies mani izglītot. Bet pat ja tu man pašā sejā iebāztu savu ētiskā konflikta karsto ķepiņu un skrāpētu man vaigus, pat tad es tevi bučotu un mīļi smīkņātu. Vai tu neredzi dzīve, ka ētiskie konflikti ir interesanti tikai narcisēm, kamēr tu pati mani nomērdēji un padarīji par visu reizē.

Katra nelaimīgā mīlestība, nav nelaimīga, diemžēl. Tu domā, ka jebkādu saistību ar savu mīlestību un tās objektu neitralizēsi un atriebīgi sakapāsi ar stratēģīgu smadzeņu cirvi, atsverot nelaimīgo mīlestības skaudrumu ar indīgu un supersīvu melno caurumu savā sirdī, kas ir arī supermasīvs, tāpēc vissmagākais un visstiprākais visumā, ko nekas nešķērso. Nekā baby girl. Ja mani aprēķini ir pareizi, un tad iemīloties otrā, tu neglābjami atmasko savu sirdi, jo iemīlies tajā pašā hologrāfiskajā masā, kas esi tu un otrs abi reizē. Jā dzīve ir tieši tik vientuļa, nekam un nevienam nav vairāk nozīmes kā pašai mīlestībai. Tu iemīlies sevī un nemīli sevi pretī, bet mīlestība ir izlieta. Nesasmeļams posts jau ir nodarīts - tu atklājies ar savu neprecendentēto kaisli mīlēt, nondualitātes vobla to redzēja, tu pats to redzēji, jūs to redzējāt, esība to redzēja, and you are forever marked as a loverboy and a concise source of true love. Un jo cītīgāk tu slapstīsies, jo acīmredzamāk atklāsies un tiks akcentēta tava dramatiskā mīlestība.