Sapnī redzēju, ka man ap roku bija aptinusies šmauga zāles-zaļa čūska. Mēs bijām dabā pie ūdens, krastā, un viņa man stāstīja, ka senāk viņu bija daudz, bet cilvēki viņas ir iznīcinājuši. Es jutu, ka viņa grib manī rāpties un ap mani vīties, bet es baidījos, ka viņa mani ievainos un neļāvu. Tad vienā brīdī es baiļu vietā ļāvu, un čūska man draudzīgi apvijās ap kaklu un pleciem. Es to nēsāju līdzi kā rotu, jo tā bija pēdējā palikusī čūska un viņa bija mans draugs.
Es domāju, ka svarīgākais starp cilvēkiem ir garīgā intimitāte. Tāpat arī tas ir svarīgākais esībā pasaulē, pasaules patiesā redzēšanā. Nevis domu līdzība, nevis viedokļu līdzība, nevis kopīgas intereses, nekas konceptuālais, nekas semantiskais. Lai cik krāšņas būtu tūkstoš pasaules domas, tikai viena līdzība ir pārāka, tikai viena līdzība ir īsta, tikai viena līdzība nāk no Dieva. Ja cilvēki spēj nolikt malā savas domas, lai viens otru ieraudzītu un uzlūkotu, it is accomplished. Tāpat arī vajag uzlūkot pasauli, redzot tajā Dieva līdzību - Viņa plašumu, to kā tajā viss ir ietverts, tad tā ir debesu valstība. Viss tevi gaida un saņem.
Šovakar noskatījos Mariju Magdalēnu. Lai arī filma ir novērtēta slikti, kā pārāk pliekana un bez kaisles, mani tā bezgalīgi saviļiņoja. Es domāju, ka tā bija savā ziņā perfekta, jo tā bija askētiska un klusa un teju neartikulēta, kas ir mana concise apziņas pieredze. Little words, lots of beholding. Izejot no teātra man izbeidzās skumjas, kas bija ieilgušas. Marija filmā iemiesoja visas manas pēdējo gadu pārdomas. Man viņa škiet kā Jēzus mazā, cilvēkveidīgā versija. Ko pasaule pārprata un pameta tāpēc, ka pasaule pašu Jēzu nemaz nesaprata. Šķiet pasaule nodeva Jēzu otrreiz, izraidot Mariju. Apustuļi bija pārāk pieķērušies savām cilvēciskajām cerībām un ambīcijām, lai saklausītu Jēzus vārdu atbruņojošo nozīmi. Varbūt Marijai bija vieglāk panākt šo garīgo intimitāti, jo viņa viņu mīlēja vistīrāk. Lai arī man ir prieks, ka apustuļi vismaz visu pierakstīja. Un ir baisi un gauži domāt, ka kristietība ir būvēta uz šādu apustuļu puspatiesībām.
Joaquin Phoenix lomā bija diezgan sweet. Mans mīļākais kino Jēzus ir Selva Rasalingams, jo viņam piemita tāda spēja, transfixing autoritāte, un unapologetic pārliecība, kādu es iedomātos piemītam cilvēkam, kurš apjēgtu, ka viņš ir Dieva dēls. Bet Phoenix šķita iemiesotāks, jo viņam nebija dusmu tikai mīlestības brūces un ciešanas. Vienīgajā brīdī, kur filmā parādījās viņa dusmas, bija skaidri redzams, ka viņš pie visām miesām trīc un pārdzīvo un cieš no šīm cilvēcīgajām dusmām. Lai arī visa filma pārsvarā bija Marijas beholding, witnessing un iekšējie pārdzīvojumi, which is exhilarating for me. Es labprāt būtu redzējusi pilnu Jēzus stāstu ar Joaquinu, un viņa husky, high-pitched tormented love voice, zinošajiem kingdom of heaven smaidiem un bezgalīgo pacietību un pieņemšanu, un sāpīgajām righteous dusmām.
Es domāju, ka svarīgākais starp cilvēkiem ir garīgā intimitāte. Tāpat arī tas ir svarīgākais esībā pasaulē, pasaules patiesā redzēšanā. Nevis domu līdzība, nevis viedokļu līdzība, nevis kopīgas intereses, nekas konceptuālais, nekas semantiskais. Lai cik krāšņas būtu tūkstoš pasaules domas, tikai viena līdzība ir pārāka, tikai viena līdzība ir īsta, tikai viena līdzība nāk no Dieva. Ja cilvēki spēj nolikt malā savas domas, lai viens otru ieraudzītu un uzlūkotu, it is accomplished. Tāpat arī vajag uzlūkot pasauli, redzot tajā Dieva līdzību - Viņa plašumu, to kā tajā viss ir ietverts, tad tā ir debesu valstība. Viss tevi gaida un saņem.
Šovakar noskatījos Mariju Magdalēnu. Lai arī filma ir novērtēta slikti, kā pārāk pliekana un bez kaisles, mani tā bezgalīgi saviļiņoja. Es domāju, ka tā bija savā ziņā perfekta, jo tā bija askētiska un klusa un teju neartikulēta, kas ir mana concise apziņas pieredze. Little words, lots of beholding. Izejot no teātra man izbeidzās skumjas, kas bija ieilgušas. Marija filmā iemiesoja visas manas pēdējo gadu pārdomas. Man viņa škiet kā Jēzus mazā, cilvēkveidīgā versija. Ko pasaule pārprata un pameta tāpēc, ka pasaule pašu Jēzu nemaz nesaprata. Šķiet pasaule nodeva Jēzu otrreiz, izraidot Mariju. Apustuļi bija pārāk pieķērušies savām cilvēciskajām cerībām un ambīcijām, lai saklausītu Jēzus vārdu atbruņojošo nozīmi. Varbūt Marijai bija vieglāk panākt šo garīgo intimitāti, jo viņa viņu mīlēja vistīrāk. Lai arī man ir prieks, ka apustuļi vismaz visu pierakstīja. Un ir baisi un gauži domāt, ka kristietība ir būvēta uz šādu apustuļu puspatiesībām.
Joaquin Phoenix lomā bija diezgan sweet. Mans mīļākais kino Jēzus ir Selva Rasalingams, jo viņam piemita tāda spēja, transfixing autoritāte, un unapologetic pārliecība, kādu es iedomātos piemītam cilvēkam, kurš apjēgtu, ka viņš ir Dieva dēls. Bet Phoenix šķita iemiesotāks, jo viņam nebija dusmu tikai mīlestības brūces un ciešanas. Vienīgajā brīdī, kur filmā parādījās viņa dusmas, bija skaidri redzams, ka viņš pie visām miesām trīc un pārdzīvo un cieš no šīm cilvēcīgajām dusmām. Lai arī visa filma pārsvarā bija Marijas beholding, witnessing un iekšējie pārdzīvojumi, which is exhilarating for me. Es labprāt būtu redzējusi pilnu Jēzus stāstu ar Joaquinu, un viņa husky, high-pitched tormented love voice, zinošajiem kingdom of heaven smaidiem un bezgalīgo pacietību un pieņemšanu, un sāpīgajām righteous dusmām.
teikt