Dieva pieskāriens ir tik maigs, ka ja tam pilnībā ļaujas, tad kaut kādā ziņā ir jānomirst un jāatstāj viss. Tam ļauties var ar katru ieelpu vai izelpu, jo Viņš blakus ir vienmēr.

Ir dažreiz smieklīgi, kā dažas stundas dienā tu jūties uzskūrvēts un izkaisīts un disintegrējies kā virpulis, kurš pārguris vērpjas un zūd. Bet tad tu uzliec vārīties brokoļus un beidzot kļūst tumšāks aiz loga, un rodas pavisam cita sajūta līdzīga mieram.

Es visu laiku nerimtīgi mēģinu saskaņot to, ko man no sirds šķiet, ka beidzot saprotu, ar visādām nejaukām, nepatīkami konkrētām dzīves situācijām.

Es pēdējā laikā jūtos ļoti vārīga. Vai jums arī ir tā, ka ar laiku jums sakrājas tik daudz kas par ko justies vārīgi, ka ir bail iziet no mājas, bail darīt konkrētas lietas, grūti iedomāties darām lietas, ko darījāt pirms dažiem gadiem vai pat pirms dažiem mēnešiem? Gribas sarauties kamoliņā pie silta mūrīša un gaidīt drošību.

Man dzīve šķiet tieši tā kā, kad Mazajai Nāriņai vajadzēja staigāt pa stikliem, lai nokļūtu pie mīlestības prinča.