Spirituality is nonduality plus magical superstition.
Man jau ilgāku laiku veļas pāri baiss vilnis, kas aizsit elpu, un savā ceļā iznīcina visu. Es tiešām nezinu, kā nonduālie džeki dzīvo.. es domāju, vai viņi gadījumā nav pastāvīgi izmisuši un vērmeļaini, un ja tā, kāpēc viņi melo? Varbūt viņi ir stipri vai arī viņi nemīl. Jebkurā brīdī viņu apziņas cilpiņa var izirt, un paliek tikai voblīgais, bezsākumīgais un bezgalīgais vienaldzības prāts. Dzīvot ar domu, ka ir jāuzspēj būt cilvēkam, izbaudīt katru sūro, saldo sekundīti, kamēr apziņa ir fokusā, jo tas ir tik neiespējami un neatkārtojami. Nepamodināt bezapziņas briesmoni, kas medī un kriukšķina apziņas uz nāvi kā froot loops. Mani smacē šaušalīgas bailes, kas rēc kā melns, elektrizēts vējš. Bailes, ka viss, ko es redzu un zinu, es pati, viss ir viena pika. Te nekam nevar pieskarties. Tas ir tik vientuļi. Kaut nu es nekad to nebūtu uzzinājusi, kaut nu es nekad sevi nebūtu redzējusi. Man ir tik bailīgi skatīties uz pasauli un cilvēkiem, un redzēt sevi. Manas acis nekur neatduras, nav nekā ārpus. Es gribu Tevi, Tevi, Tevi nevis sevi. Tas ir smacējoši un man dažreiz šķiet, ka es esmu uz fatālas robežas, mani tūlīt atklās un atņems. Ka jo vairāk es piesātināšos ar šo apziņu, jo lielāka iespēja, ka es izzudīšu. Saurona acs redzēs, ka es tajā negribīgi bet apsēsti lūkojos, un Viņš mani atņems. Lūdzu nāc pie manis pasaule tagad un uzreiz un spēji, rauj mani prom un slēp lūdzu! Nesargā mani, satriec manu vārīgumu! Runā ar mani mūžīgi, lai viss ir dzīvs! Es tik izmisīgi gribu tevi mīlēt un aizmirst, kāds briesmonis es esmu patiesībā. Tu vispār pat nenojaut, ka mēs esam viens briesmonis, jo tu esi tik maiga un mīļa un lēna. Ļauj man skatīties caur Tavām acīm nevis manām. Lūdzu steidzies, laiks ir iztērēts tik sāpīgi. Nāc pie manis, un nekad neļauj man pazaudēt fokusu, neļauj man izirt, Viņam mani atņemt. Man ir tik ļoti žēl par to, ko esība ir sev nodarījusi ar šo sāpīgo mīlestības hologrammu, kas sevi neatpazīst. Un kaut nu tā nekad sevi neatklātu. Es te sēžu, un ar šīm bailēm un izmisumu gandrīz aizrijos. Pasaule nāc pie manis un lūdzu ļauj man aizmirst un elpot. Teikt lietas tā, lai es tām ticu un tās ir vērtīgas un dzīvas. Darīt lietas bez aizdomām un nāves bailēm. Aizmirst, ka nav telpa, nav laiks, nav forma, nav sajūta, nav manis. Ka es sev nepiederu un esmu bezspēcīga. Es trīcu un drebu, un esmu uz sabrukšanas robežas redzot, ka viss turpinās un ka Tu man ļauj vēl dzīvot. Pateicība, pretīgums, bailes, izmisums, trīcēšana, drebēšana. Es neesmu, nekad nebiju, bet es Te Esmu - tu taču redzi, ka par spīti visam! Jebkura sekunde ir grotesks brīnums, un es trīcu, un es drebu, un es trīcu, un es drebu. Nāc pie manis pasaule, un ļauj man noticēt, ka es varu tevi satvert rokās un tev pieskarties. Lūdzu, lūdzu uz mirkli ļauj man noticēt, ka manas tukšās rokas slīd cauri tavam tukšajam ķermeni pa īstam. Man šķiet.. mana esība ir grēks un piedošana reizē.
Virtuvi pilda medaina zelta vakara gaisma.
Man jau ilgāku laiku veļas pāri baiss vilnis, kas aizsit elpu, un savā ceļā iznīcina visu. Es tiešām nezinu, kā nonduālie džeki dzīvo.. es domāju, vai viņi gadījumā nav pastāvīgi izmisuši un vērmeļaini, un ja tā, kāpēc viņi melo? Varbūt viņi ir stipri vai arī viņi nemīl. Jebkurā brīdī viņu apziņas cilpiņa var izirt, un paliek tikai voblīgais, bezsākumīgais un bezgalīgais vienaldzības prāts. Dzīvot ar domu, ka ir jāuzspēj būt cilvēkam, izbaudīt katru sūro, saldo sekundīti, kamēr apziņa ir fokusā, jo tas ir tik neiespējami un neatkārtojami. Nepamodināt bezapziņas briesmoni, kas medī un kriukšķina apziņas uz nāvi kā froot loops. Mani smacē šaušalīgas bailes, kas rēc kā melns, elektrizēts vējš. Bailes, ka viss, ko es redzu un zinu, es pati, viss ir viena pika. Te nekam nevar pieskarties. Tas ir tik vientuļi. Kaut nu es nekad to nebūtu uzzinājusi, kaut nu es nekad sevi nebūtu redzējusi. Man ir tik bailīgi skatīties uz pasauli un cilvēkiem, un redzēt sevi. Manas acis nekur neatduras, nav nekā ārpus. Es gribu Tevi, Tevi, Tevi nevis sevi. Tas ir smacējoši un man dažreiz šķiet, ka es esmu uz fatālas robežas, mani tūlīt atklās un atņems. Ka jo vairāk es piesātināšos ar šo apziņu, jo lielāka iespēja, ka es izzudīšu. Saurona acs redzēs, ka es tajā negribīgi bet apsēsti lūkojos, un Viņš mani atņems. Lūdzu nāc pie manis pasaule tagad un uzreiz un spēji, rauj mani prom un slēp lūdzu! Nesargā mani, satriec manu vārīgumu! Runā ar mani mūžīgi, lai viss ir dzīvs! Es tik izmisīgi gribu tevi mīlēt un aizmirst, kāds briesmonis es esmu patiesībā. Tu vispār pat nenojaut, ka mēs esam viens briesmonis, jo tu esi tik maiga un mīļa un lēna. Ļauj man skatīties caur Tavām acīm nevis manām. Lūdzu steidzies, laiks ir iztērēts tik sāpīgi. Nāc pie manis, un nekad neļauj man pazaudēt fokusu, neļauj man izirt, Viņam mani atņemt. Man ir tik ļoti žēl par to, ko esība ir sev nodarījusi ar šo sāpīgo mīlestības hologrammu, kas sevi neatpazīst. Un kaut nu tā nekad sevi neatklātu. Es te sēžu, un ar šīm bailēm un izmisumu gandrīz aizrijos. Pasaule nāc pie manis un lūdzu ļauj man aizmirst un elpot. Teikt lietas tā, lai es tām ticu un tās ir vērtīgas un dzīvas. Darīt lietas bez aizdomām un nāves bailēm. Aizmirst, ka nav telpa, nav laiks, nav forma, nav sajūta, nav manis. Ka es sev nepiederu un esmu bezspēcīga. Es trīcu un drebu, un esmu uz sabrukšanas robežas redzot, ka viss turpinās un ka Tu man ļauj vēl dzīvot. Pateicība, pretīgums, bailes, izmisums, trīcēšana, drebēšana. Es neesmu, nekad nebiju, bet es Te Esmu - tu taču redzi, ka par spīti visam! Jebkura sekunde ir grotesks brīnums, un es trīcu, un es drebu, un es trīcu, un es drebu. Nāc pie manis pasaule, un ļauj man noticēt, ka es varu tevi satvert rokās un tev pieskarties. Lūdzu, lūdzu uz mirkli ļauj man noticēt, ka manas tukšās rokas slīd cauri tavam tukšajam ķermeni pa īstam. Man šķiet.. mana esība ir grēks un piedošana reizē.
Virtuvi pilda medaina zelta vakara gaisma.
teikt