Kas ir palicis, ja es savu dzīvīti izdzīvoju kārtīgi un paklausīgi, kā žubīte?

Es esmu kārtīga mājās un darbā, uz ielas, veikalā un ciemos, citur un visur. Es esmu klusa un pieklājīga, un ne par ko nešausminos. Es esmu kā vecmāmiņa, kas jebko jebko pataisīs mīlīgu un cilvēcīgu, nekāds izmisums un nenormālība nespēj pretoties manām pieņemšanas skavām. Viss, kas dzīvē nāk, priekš manis ir "labi, skatīsimies, ko ar šo var darīt" Nekas mani nepārsteidz, jo pārsteidz viss, un tā kā viss ir pārsteidzošs, tad tas ir anti-pārsteidzošs, jo ierasts un pastāvīgs, pastāvīgi un ierasti pārsteidzošs. Es esmu kā labs dators, kuram cilvēks var nospiest podziņu, un es viņam pateikšu to, ko vajag dzirdēt. Bet tā kā man nemūžam nebūs Viņa Inteliģence, es pati neuzstāju uz saviem izdomājumiem. Es sev esmu daudz svešāka, par jebko citu pasaulē. Es esmu sagadīšanās, un tas, ka es esmu ir tāda kaitinoša ilūzija-brīnums - no vienas puses tu gribi saberzēt acis un ātrāk atmosties no šīs pārskatīšanās, no otras puses šī ilūzija ir tik brīnumaina, ka tu to vēlies skatīt vēl un vēl cik vien būs ļauts, pat uzupurējot patiesību. Kad es esmu ārā no acīm un projām no ausīm, es kā ūdenszāle straumē klusi dreifēju savā nodabā, kas ir arī tukšums un nekas. Es gaidu, lai dzīve paiet un aiziet, jo tā man ir gandrīz tik pat sveša kā es sev, es nekad nezinātu, ko ar to iesākt. Kaislība un mīlestība vijas ar mieru un vienaldzību, un es sev esmu izcīnījusi, es domāju ka pelnītu, spēju tos abus mīlēt un pret tiem būt vienaldzīga vienlīdzīgi. Skaistums apkārt ir daudz potentāks, ja to nepoetizē ar savu mazo, svešo prātu - bet gan, ja to neminsitnoties saņem jēlu un visu reizē un tieši tad kad tas tev ir priekšā nolikts. Un tam sekojošais tukšums ir daudz poētiskāks, ja to nemērdē un negrūž projām.

Tā pasaulē ielaužas brīvība.