Es laikam jūtos tik neviennozīmīgi pret esību, jo es vēlaizvien neesmu pārliecināta par to, ka es vispār kaut minimāli saprotu kas ir realitāte. Es esmu gājusi cauri dažādām teorijām, un pieslējusies ticamākajām. Bet pat tās paliek tikai teorijas, jo epistemoloģiski tās nav bijušas pārbaudāmas. Es zinu, ka labāk ir dzīvot ar teoriju azotē, bet ja ikreizi nejauši iegrūžot roku, tu secini ka azote tukša, tad tas nav ideāli. Respektīvi, es vēlaizvien nezinu, kas ir pasaule un kas esmu es. Es to vienmēr kladzinu, bet kā to var nekladzināt.. gan jau man kādu dienu izbeigsies kladzināmais, tā būs brīnišķīga diena.

Bet pagaidām, es tiešām jūtu, ka mana dzīve ir nejauki garšs matemātiskais vienādojums, kuru es jau dekādēm ar krampjainu roķeli rakstu uz tāfeles, un katru reizi, kad es domāju, ka esmu beautiful mind victorious un varu ar labāko sirdsapziņu krītiņam krakšķot novilkt vienādojuma zīmi, viss savādi un nelabi pagaist. Jo uzrakstot šķietamo rezultātu, es saprotu ka Viņš ir netverams, nepakļaujams, nevienādojams, gaistošs, varbūt neesošs. And I feel utterly oppressed by this forced ignorance.

Lai arī es patiešām jūtos kā cilvēks, kas taustās tumsā, es esmu pārliecinājusies par dažām lietām:

1) Kārtība ir foršāka par nekārtību.
2) Sirdskaidrība, tīra sirdsapziņa sniedz vieglumu un optimismu un spēku - vitalitāti.
3) Ja pret cilvēkiem es izturos tā it kā es būtu viņu vietā, viņi uzplaukst un es jūtu, ka mēs viens otru redzam skaidri.
4) Atklātība ir dievišķs eleksīrs and gets things done.
5) Man gandrīz vispār nav kontroles pār manu prātu - tajā no nezkurienes uzrodas subjekti uz kuriem man ir jāreaģē vai uz kuriem es nedrīkstu reaģēt.
6) Ir sāpes un ļaunums, kas ir neatkarīgi no manis un no Dieva (underlying Intelligence).
7) Es sev patīku tikai tad, kad netēloju Personu, un kad es tēloju Personu, cilvēki to jūt un kļūst tramīgi vai vēsi, kas ir likumsakarīgi, jo es pati kļūstu tramīga un vēsa, kad tēloju Personu.
8) Cita persona, kas ir daudz plašāka, varbūt pat bezgalīga un spontāni radoša, manī iemiesojas un caur mani rīkojas, when I suspend all pretence.
8) Grēkošana (apzināta nejauku lietu darīšana citiem vai sev, vai apkārtnei, pat ja tas ir "pašsaglabāšanās nolūkos") man liek justies slikti, vāji, pesimistiski un vientuļi.

Bet nekas nepalīdz pret neziņu. Šī neziņa par Kaut Ko vitāli svarīgu, ko es esmu aizmirsusi un nekādi nespēju dzīvot uz priekšu to neatceroties. Un kamēr es neatceros es vienkārši neesmu pilnasinīga, es esmu spoks, kas mēģina pats sevi atcerēties dzīvē. Es dzīvoju uz priekšu neesot dzīvē, jo teju visu manu laiku aizņem izmīsīgi mēģinājumi atcerēties, sagrābstīt atmiņu pavedienus, kas gaist, gaist. Dažus brīžus es esmu aizmirsusi ka neatceros, un spēju būt optimistiska. Bet brīžos, kad pilnasinīgi apzinos savu amnēziju, es jūtos iznīcināta. Tā it kā man nav nekāda sakara ar pasauli, ka es ar savu neziņu esmu pilnībā no tās nodalīta and that I have no right of any agency, direction, aim. Tad man noder mani pāris pukti, ko es esmu epistemoloģiski pārbaudījusi. Tos lietojot, es spēju izdzīvot, bet tikai par mata tiesu, un tas mani atstāj pārpasaulīgi nogurušu un izsmeltu. Tie painkiller (kills the symptoms not the illness) punkti ir tikai tehniska instrukcija kā manipulēt esību, par kuru es tāpat un vēlarvien neko nezinu un nesaprotu. Un vai nav vissāpīgāk pieņemt, ka es nekad arī neuzzināšu, ka man šī neziņa ir jānorij kā kauna sajūta. Un tad jāturpina dzīvot bez rūgtuma. Tas ir tas ar ko es visu laiku cīnos, atvairīt dienu no dienas rūgtumu, kas metas virsū un pluina kā lietuvēns.