Ārā ir sniegs un mazliet tāds asaraini slapjš spelgonis. Tas jūtas tieši tā, cik šobrīd es esmu atsalusi un impotenta pret esību (ne gluži, es vienkārši mazliet veģetēju polaritātes anti-stūrī; es zinu, ka drīz ziedēs ceriņi, ziedēs ievas, pavedinošāk, kā jebkad iepriekš pasaules vēsturē). Pēdējo reizi es šādus ziemas skatus un ziemas izjūtas atceros tikai pirms deviņiem gadiem Rīgā, kad vienatnē vazājos pāri sasalušiem dubļiem un sniega peļķēm, pīpējot Februārī. Es te vēlaizvien esmu. Angstu elpoju dziļi un neatšķaidītu, neaizvietoju ar cīgām. Šodien gāju no darba mājās pa ledus žļurgu, un ledaina dvaša sūcās man kaulos un dvēselē. Netīrais un tumšais arhitektūrā un esībā bija pavirši aizbāzts ar baltiem pusizkusušiem sniega plušķiem. Ledainā dvaša spļaudījās man sejā, un es griezu vienu vaigu pēc otra un teicu jā do it baby one more time. Arvien man šķiet, ka pastāv kāda alķīmiska saikne starp manu apziņu un laikapstākļiem, un Dievu. Es par to esmu nu jau gandrīz absolūti pārliecināta. Arī manā apziņā ir sarkanais brīdinājums.

Tāpēc tagad es vārīšu lielu krūzi četrkārtstipras piparmētru tējas, iebēršu tajā daudz stēviju, meistarīgi ietuntulēšos deķī, kaut ko grauzīšu un lasīšu Gredzenu Pavēlnieku, ko jau sen gribēju izlasīt. Man vairs nav spēka lasīt un domāt par realitāti, es gribu pasaciņu.

Saruna ar māsu:

es: mājās vispār nav nekā ko grauzt..
māsa: nu pagrauz burkānu!
es: nu nē, vajag kaut ko sausu un cietu.
māsa: ..zīmuli?