Man bieži ir tā, ka es vakarā mājās kļūstu ļoti nomākta, jo vienatnē es iegrimstu domās par to, cik esība ir sveša un nesaprotama. Tad es piekrišanā meditēju uz Junga memuāra pēdējo teikumu "In fact it seems to me as if that alienation which so long separated me from the world has become transferred into my own inner world, and has revealed to me an unexpected unfamiliarity with myself." Jo ilgāk un pamatīgāk es sēžu ar domu par to, kā man nav ne mazākās nojausmas, kas es esmu patiesībā, jo svešāka un spokaināka es sev šķietu un izjūtu dziļu disasociāciju pret savām domām un jūtām. Es zinu, ka es esmu kaut kāds vague Oneness, kam ir cilvēka pieredze. Kas pats sevī ir uzpūtis ziepju burbuli, un burbulis, although disadvantaged by an illusory sense of separation, ir apveltīts ar extra power - apziņa. Ka tas vague Oneness ir diezgan basic un content being unconscious, un ka būt cilvēkam salīdzinoši ir diezgan īpaši. Tieši tāpēc mani laikam uztrauc tas, ka es patiesībā neesmu nekāds cilvēks. Un es jūtos tā, ka man reizē ir jādzīvo divas esības, no divām perspektīvām, kas mūžīgi ir konflikta stāvoklī.

Bet tad es no rīta aizeju uz darbu, un satieku citus cilvēkus, un man paliek gandrīz labi. Es uz dažām stundām aizmirstu, ka esmu spokains tukšums. Mani arvien pārsteidz, ka brīžos, kad es esmu reizi par visām reizēm izšķīrusies būt nomākta, man atliek sevi atrast jauka cilvēka priekšā, un es redzu, ka manī vēl ir palikuši mazi spēciņi pateikt vai izdarīt ko mīlošu, kas rada pasauli un ļauj tai pastāvēt. Kā uz burvju mājienu es atgūstu animāciju un vitalitāti un aizmirstu savu bēdīgo pārdabisko pamatstāvokli. Tā it kā cilvēki ar savu cilvēcību pieprasošās cerības mūžīgo uguni, aizdedzina viens otru, tādējādi uzturot cilvēces mūžīgo uguni. Jungs priekšpēdējā teikmuā saka (es viņa vietā būtu teikumus apmainījusi vietām - it truly makes all the difference) "The more uncertain I have felt about myself, the more there has grown up in me a feeling of kinship with all things." Tajos brīžos es vienmēr domāju, ka neba es viena jūtos tik nomākti gandrīz visu sasodīto laiku. Un kinship parādās tajos brīžos, kad par spīti totālai eksistenciālai neziņai un bezcerībai, cilvēki tikuntā turpina teikt un darīt mīļas lietas. Lauž sirdi katru reizi.

Bet no otras puses tas mani satriec vēl vairāk. Jo cilvēku pasaulē es vienmēr jutīšos kā ciemiņš nevis saimnieks. Es neesmu brīvs cilvēks ar mīlestību, kas ir patiesa. Visa mīlestība, manā izpratnē un pieredzē, ir tikai atbilde tukšumam, kas cenšas iespiesties pa visām šķirbām. Saukt sevi par cilvēku ir saukt sevi par kalpu. Es neesmu incognito cilvēks, kamēr man pakausī lūr vague Oneness. Man visvairāk pasaulē ir bail par to, ka šī Oneness nav mīlestība. Ka viņa ir tukša un resna un vienaldzīga. Un zinot, ka vague Oneness es esmu bijusi daudz ilgāk, tur atgriežoties, šī mazā meitenes dzīve un visas baiļu un bezcerības motivētās sirdsajūtas būs svešas un disasociētas. Un izmisums rodas, saprotot, ka es esmu totāli vientuļa. Jo cilvēki, kas zina, ka ir Oneness arī nav cilvēki un nes to pašu tumšo noslēpumu, mēs esam bēdubrāļi un bēdumāsas, kas savā starpā var tikai klusēt un viens otru izlabot, ja noslēpums sāk aizmirsties. Un cilvēki, kas nezina ka ir Oneness, bet domā ka ir tikai cilvēki, might as well be different species, un es viņus nevaru mīlēt kā līdzīgu, bet kā bērnu. Nē, nepareizi, drīzāk, man ir bail, ka tas kas manī cilvēkus mīl nav īsts, jo es pati sev nešķietu īsta. Tādēļ lai arī tas mīl un var mīlēt, tas nedrīkst, jo tas neeksistē. Un lai cik es lūgtos, lai tas izrādītos īsts, galējais vārds vienmēr piederēs vague, indifferent Oneness. Es esmu Nekas un nekas, un tādas ir visas manas dienas un visa mana mīlestība.

Un visi cilvēki, ieskaitot mani, kas mazliet pagaršojuši vague Oneness un runā par sevi un Viņu, to dara tik sāpīgi pretenciozi, it kā viņi būtu sevi jau nodalījuši no cilvēka esības, neredzot, kā viņi tādējādi stieg paši savos prāta tumsas dubļos. Kaut nu es viņos nekad nebūtu klausījusies.

Un vēl man šķipsniņu sāls neskaitāmajās esības brūcēs ierīvē gremdēšanās domās par brīvo gribu. Ja jau viss, ko es saku un daru, man apziņā nonāk ar pussekundes nobīdi, atpakaļiski, tad visa mana reflektēšana ir par vague Oneness augsto, abstrakto mākslu, nevis mana ēteriskā esiņa iluzoro agency.

Nezinu, kā dzīvot, ko domāt, kas esmu, kas pasaule. Visi mani meklējumi ir mani diezgan iznīcinājuši, bet tā daļa, kas vēl nav iznīcināta un sēro, ir sīksta un drausmīgi vientuļa. Pastāvīgi nākas to mērdēt, lai tā nepārvēršas demonā. Šis paradokss ir pati smagākā viela pasaulē, ko es acīmerdzot vēlaizvien šausminoties un ar pārdabiskiem spēkiem nesu. I guess I shall just go through the motions and make it up as I go, or at least kindly reflect on it while it plays out as it will.