Es sarunāju tik daudz nepatiesības, un pēc tam gribas drudžaini sameklēt visādus daudz vārdus, lai attaisnotu visu pateikto. Un kāpēc attaisnot? Man nav smagi panest to, ka kārtējo reizi esmu aizšāvusi garām mērķim, pat vēl vairāk un grēkojusi, jo šaudījos apzināti.
Es ne par ko vairs savā dzīvē nevaru teikt "piedodiet man, jo es nezinu ko es daru", jo es zinu.. varbūt ne intelektuāli, bet es jūtu. Jā un jā un jā, tad, kad es saku, ka es visu zinu, es drīzāk gribu pateikt, ka es visu jūtu. Es zinu, ka manī iekšā ir dievišķšs kompass, kas ir tik niansēts, precīzs un uzticams, ka no tā nevienu grēku nevar noslēpt. Ak es zinu, es zinu, es zinu, tikai mans prāts tam nespēj turēt līdzi. Mans prāts skatās uz to kompasu kā uz kaut ko nāvējošu.
No vienas puses, es tik ļoti jūtu līdzi savam prātam. Mēs kopā esam uzauguši.. es zinu visu, ko tam nācies piedzīvot, mans prāts ir izdzīvotājs, viņš mani ir izvilcis šitik ilgi, cauri neskaitamām postažām. Viņš ir attīstījis piecus, ne vairāk paņēmienus, kā izdzīvot dīvaini draudīgās situācijās, un kā uzticams pakalpiņš ar vislabāko sirdsapziņu mehāniski, automātiski, pat nedomājot uzreiz tos pielieto pat neiedziļinoties detaļās.
Bet no otras puses, un es šeit, protams, jūtos vainīga.. man gribas prātiņam uzsist pa dibenu un maniakāli smejot nolekt no kraujas dziļajos haosa ūdeņos. Tad atļaut lai tie mani nes, kur nesdami, kamēr prāts ar šoka un riebuma izteiksmi vaikstās tālienē.
Redziet, šis viss ir atspoguļojums tam, cik nesabalansētas un neveselīgas var būt cilvēka emociju un prāta attiecības. Cik cilvēks var būt infantīls un neattīstījies mentāli un emocionāli, dažādu iemeslu dēļ.
Bet, par spīti visām hraņām, par spīti tam ka es esmu pārāk daudz pateikusi un samocījusi pilnīgi visu. Man tomēr ir maza nojausma, ka manā dzīvē ir noslēdzies posms, kur es mēģinu izdzīvot ar pieciem prāta paņēmieniem, un es varu vairāk sākt dzīvot. Tas izklausās klišejiski, bet man tas šķiet mīlīgi. Es domāju, ka agri vai vēlu prāts pagurs no vaikstīšanās un riebuma un šoka, tie ir sentimenti, kas nav sustainable.
*
Dzīvē ir tikai viena cīņa - būt patiesam. Par to, ko tas paveic, ko tas nozīmē, par to man nav nekādas daļas. Tas vienkārši ir aizliegts man spekulēt, ko tas nozīmē. Es drīkstu par to fantazēt, bet tikai no sirds nevis no bailēm.
Izkristalizēt un izkristalizēt un izkristalizēt, vadīties tikai un tikai ar sajūtu. Prātam ir jāgodā sajūta un tai jāizdabā. Ak, kā es to saprotu. Prāts ir bandinieks, sajūta ir Dievs.
Prāts nevar atļauties šaustīt un noniecināt sajūtu, tam ir jādara viss, lai sajūtu aptekalētu, aijātu, mīlētu, virzītu, dziedinatu, atvieglotu, stiprinātu.
Prāts nedrīkst kā slapja lupata apsist mazo sajūtas uguntiņu. Prāts nedrīkst kā eļļa šauties sajūtas ugunsgrēkā. Prāts nedrīkst kā svins nogrimt ledainā sajūtas akacī. Prāts nedrīkst kā viesulis aplauzt trauslas sajūtas asniņus. Prāts nedrīkst aizsvilties un pārvērst pīšļos sajūtas krāšņo dārzu, un prāts nedrīkst tajā raudāt nerimstīgām asarām līdz viss, kas tajā uzziedējis sapūst trūdos un dubļos.
Un es nedrīkstu uzvesties, kā man nebūtu kontroles pār manu prātu. Es šķiet esmu sajaukusi prātu ar sajūtu. Jo man nav kontroles pār sajūtu, un varbūt es to kaut kā esmu pārnesusi uz prātu. Ja jau mana sajūta būs nekontrolējama, tad arī prātam es ļaušu būt nekontrolējamam, lai kompensētu, lai abi spēki būtu līdzsvarā. Bet cik tas ir destruktīvi.. prāta dinamiku nevar, nedrīkst pielīdzināt sajūtas dinamikai. Es nevaru uzņemties atbildību pār sajūtu, jo tā nepieder man, bet ak Dievs, man ir nekavējoties jāuzņemās totāla atbildība par prātu! Mani pieci prāta paņēmieni, ar saviem raupjajiem, lempīgajiem skabargu pirkstiem nedrīkst nekontrolēti gramstīties gar dievišķi sarežģīto sajūtu ziedu, kamēr es impotenti novērsusies trīcu un gaidu pati ne mazo pirkstiņu nepakustinot.
*
Ar jaunu, arvien no jauna izglītot prātu, celties un kristalizēt dienu un nakti kristalizēt, censties, disciplinēt, kristalizēt.. metodes, apmācības, pieejas, dozas. Alķīmija! Visu visu visu atdot, nodot, padoties sajūtu ziedam, visus savus līdzekļus, izejvielas, rūpes un uzmanību un mīlestību, visu atdot! Lai daiļais mīlestības un patiesības zieds augstu augstu augstu cauri manai dzīvei, cauri bezgalībai iesniedzas un uzzied Dieviņam pie kājām.
Es ne par ko vairs savā dzīvē nevaru teikt "piedodiet man, jo es nezinu ko es daru", jo es zinu.. varbūt ne intelektuāli, bet es jūtu. Jā un jā un jā, tad, kad es saku, ka es visu zinu, es drīzāk gribu pateikt, ka es visu jūtu. Es zinu, ka manī iekšā ir dievišķšs kompass, kas ir tik niansēts, precīzs un uzticams, ka no tā nevienu grēku nevar noslēpt. Ak es zinu, es zinu, es zinu, tikai mans prāts tam nespēj turēt līdzi. Mans prāts skatās uz to kompasu kā uz kaut ko nāvējošu.
No vienas puses, es tik ļoti jūtu līdzi savam prātam. Mēs kopā esam uzauguši.. es zinu visu, ko tam nācies piedzīvot, mans prāts ir izdzīvotājs, viņš mani ir izvilcis šitik ilgi, cauri neskaitamām postažām. Viņš ir attīstījis piecus, ne vairāk paņēmienus, kā izdzīvot dīvaini draudīgās situācijās, un kā uzticams pakalpiņš ar vislabāko sirdsapziņu mehāniski, automātiski, pat nedomājot uzreiz tos pielieto pat neiedziļinoties detaļās.
Bet no otras puses, un es šeit, protams, jūtos vainīga.. man gribas prātiņam uzsist pa dibenu un maniakāli smejot nolekt no kraujas dziļajos haosa ūdeņos. Tad atļaut lai tie mani nes, kur nesdami, kamēr prāts ar šoka un riebuma izteiksmi vaikstās tālienē.
Redziet, šis viss ir atspoguļojums tam, cik nesabalansētas un neveselīgas var būt cilvēka emociju un prāta attiecības. Cik cilvēks var būt infantīls un neattīstījies mentāli un emocionāli, dažādu iemeslu dēļ.
Bet, par spīti visām hraņām, par spīti tam ka es esmu pārāk daudz pateikusi un samocījusi pilnīgi visu. Man tomēr ir maza nojausma, ka manā dzīvē ir noslēdzies posms, kur es mēģinu izdzīvot ar pieciem prāta paņēmieniem, un es varu vairāk sākt dzīvot. Tas izklausās klišejiski, bet man tas šķiet mīlīgi. Es domāju, ka agri vai vēlu prāts pagurs no vaikstīšanās un riebuma un šoka, tie ir sentimenti, kas nav sustainable.
*
Dzīvē ir tikai viena cīņa - būt patiesam. Par to, ko tas paveic, ko tas nozīmē, par to man nav nekādas daļas. Tas vienkārši ir aizliegts man spekulēt, ko tas nozīmē. Es drīkstu par to fantazēt, bet tikai no sirds nevis no bailēm.
Izkristalizēt un izkristalizēt un izkristalizēt, vadīties tikai un tikai ar sajūtu. Prātam ir jāgodā sajūta un tai jāizdabā. Ak, kā es to saprotu. Prāts ir bandinieks, sajūta ir Dievs.
Prāts nevar atļauties šaustīt un noniecināt sajūtu, tam ir jādara viss, lai sajūtu aptekalētu, aijātu, mīlētu, virzītu, dziedinatu, atvieglotu, stiprinātu.
Prāts nedrīkst kā slapja lupata apsist mazo sajūtas uguntiņu. Prāts nedrīkst kā eļļa šauties sajūtas ugunsgrēkā. Prāts nedrīkst kā svins nogrimt ledainā sajūtas akacī. Prāts nedrīkst kā viesulis aplauzt trauslas sajūtas asniņus. Prāts nedrīkst aizsvilties un pārvērst pīšļos sajūtas krāšņo dārzu, un prāts nedrīkst tajā raudāt nerimstīgām asarām līdz viss, kas tajā uzziedējis sapūst trūdos un dubļos.
Un es nedrīkstu uzvesties, kā man nebūtu kontroles pār manu prātu. Es šķiet esmu sajaukusi prātu ar sajūtu. Jo man nav kontroles pār sajūtu, un varbūt es to kaut kā esmu pārnesusi uz prātu. Ja jau mana sajūta būs nekontrolējama, tad arī prātam es ļaušu būt nekontrolējamam, lai kompensētu, lai abi spēki būtu līdzsvarā. Bet cik tas ir destruktīvi.. prāta dinamiku nevar, nedrīkst pielīdzināt sajūtas dinamikai. Es nevaru uzņemties atbildību pār sajūtu, jo tā nepieder man, bet ak Dievs, man ir nekavējoties jāuzņemās totāla atbildība par prātu! Mani pieci prāta paņēmieni, ar saviem raupjajiem, lempīgajiem skabargu pirkstiem nedrīkst nekontrolēti gramstīties gar dievišķi sarežģīto sajūtu ziedu, kamēr es impotenti novērsusies trīcu un gaidu pati ne mazo pirkstiņu nepakustinot.
*
Ar jaunu, arvien no jauna izglītot prātu, celties un kristalizēt dienu un nakti kristalizēt, censties, disciplinēt, kristalizēt.. metodes, apmācības, pieejas, dozas. Alķīmija! Visu visu visu atdot, nodot, padoties sajūtu ziedam, visus savus līdzekļus, izejvielas, rūpes un uzmanību un mīlestību, visu atdot! Lai daiļais mīlestības un patiesības zieds augstu augstu augstu cauri manai dzīvei, cauri bezgalībai iesniedzas un uzzied Dieviņam pie kājām.
2 atziņas | teikt