Sekot, nesekot sirdij.. cik trula un banāla iedoma. Tu nezini, kas ir sirds, tu nezini ko tā saka. Tu tur iekšā nekam nevari uzticēties, un tam iekšā ir vienalga vai tu tam uzticies. Jo visi plāni ir viņa radīti un uzturēti, pats tu neesi absolūti nekas. Tu esi tikai blakusprodukts, ko atmetīs pie pirmās iespējas. Tu esi blakusprodukts, tavām sajūtām nav nozīmes, tava sirds ir garlaicīgs, spokains motors, tavās acīs, tev nesaprotot un nekad nespējot saprast, līdz beigām. Tu esi radīts tikai tāpēc, lai šo motoru uzturētu, un būtībā tam ir vienalga, kā tu par to jūties. Šis motors izdod frekvences no kurām barojas mistiskais pasaules organisms, un ne tādā veidā kā tu savā taurentiņu utopijā ar saulstariņiem, sūniņu un meža zemenītēm iedomājies. Ne! Viņš ņem un dara ar svina kulakiem un asinīm un kalkulējošu mehāniku tā kā tam labpatīk. Ak tu naivule un līdzbraucēja, neķersties līdzi, ko tu karājies no piekabes un izliecies, ka zini ar kādu nolūku un kur viņš brauc. Viņš tevi aplauzīs gan, ja vilksies līdzi, gan jā sarijusies smiltis atkritīsi ceļmalā. Vienkārši izbaudi kā motors rūc un tad stājas, izbaudi, rūc un tad stājas, baiga bauda. Viņš neiedegsies ne mūžību ātrāk kā tam labpatīkas, un viņš tev mūžību neļaus aizmigt, jo tavs nogurums nav svarīgs, tas ir blakusprodukts, atceries.

Ak, bet viss ir labi, viss ir tik labi. Man apkārt ir tik daudz materiālu un krāsu, un es varu iet jebkur un man ir biezas, treknas, stundās, nedēļās, mēnešos, gados pilošas laika šķēles, ko notriekt, kam atļaut sapūt.

Es tagad redzu, ka tiešām, man nav nekāda sakara ar manu sirdi. Mēs esam tik sveši cik vien pasaules lielākie svešinieki var būt. Mēs dzīvojam vienā ķermenī, un es nezinu, ko viņa tur ārdās un vispār domā. Es vienkārši esmu pieklājīgs ierēdnis, es aiz sevis nokopju, es pat aiz viņas nokopju, es daru savas lietas un nevienam netraucēju, ja viņa pēkšņi atkal plosās, es sevi uzupurēju, sūrstu un sarkanām acīm gaidu, kad viņa norimsies, lai es varu izslēgt gaismu un tramīgi pagulēt kādu mazu brītniņu, pirms man būs atkal jāceļas un aiz viņas jāsakopj.

Galvenais, ka es ar patiesību redzu cauri! Tu domā, ka es neredzu? Ka šī alka un noliegšana ir tava samaitātā izklaide un dienišķā samaitātā barība? Es to zinu, es to redzu, es to apzinos, es to jūtu. Alka un noliegšana, tiekšanās un bēgšana, atzīšana un slēpšanās. Tu barojies no neiespējamībās, tāpēc tu neatzīsti iespēju. Jā, tu esi tā cūka, kurai iespējas kā pērles pamestas priekšā. Bet tu izbaudi tās tikai sabradāt. Jo tu izbaudi nevis dārgumus, bet to neesamību. Kā gan tavas trūkuma alkas vēl labāk tiks piepildītas, kā tev stratēģiski iznīcinot jebko, kas trūkumu traucētu. Ak nē, mans trūkums, tas ir jāsaglābj, tā ir augstākā prioritātē, viss pārējais ir izlietojams, kas gan es būšu bez trūkuma, kādas ledainas šausmas, tā ir augstākā prioritāte!

*

Bez trūkuma es nekas nebūšu. Es domāju, ka es jau tagad nekas neesmu, bet patiesībā es esmu trūkums. Un ja trūkums man tiks atņemts, tad es patiešām vairs nekas nebūšu.

*

Bet tad jau nākamājā brīdī es no šīm pārdomām pamostos kā no tumša sapņa. Es gardi izstaipos skaidrībā un brīvībā un pārliecībā. Saule ir aususi un tāpat mana nesatriecamā apziņa, es zinu visu un mana viseptverošā nesatriecamā zināšana ir manas nesatricinātības vairogs un izdzīvošanas šķēps.

*

Bet tā nav patiesa pamošanās, jo īstenībā tā ir atkal aizmigšana, un vēl bargi bargi dziļāka. Ja man šķiet, ka esmu pamodusies skaidrībā, tad patiesībā es esmu ieslīgusi vēl dziļākā miegā. Man šķiet, es jūtu un redzu kā no viņpuses kādas ēnas ik pa laikam atkal ieslīd un spokojas manā skaidrajā un cēlajā pamošanās aktā. Bet tās ēnas ir īstā pamošanās un patiesība, atbalss, kas mani nodzen un tiranizē un sauc un neatstājas, tā nekad nerimsies. Katru instanci, kad tai neatbildu, es slīdu tumsā. Katru reizi, kad tai atbildu, es zaudēju sev visdārgāko, kas ir vismazvērtīgākais, vispašiznīcinošākais kas man pieder.

*

"At that very hour the Great Death ceased [..] as if
overcome by the victorious rays of the living sun."