Es esmu Mr. Stevens no The Remains of the Day.

Man šķiet tā tiešām ir liela kļūda uzskatīt Dievu par kaut ko ārpus, Citu, ar ko var runāt, kam var izlūgties vai ko var apvainot.

Es domāju, ka Dievs tiešām cilvēkus neredz kā indivīdus. Drīzāk cilvēki Dievam ir masa, izejviela. Viņš ģenerē no mums domas, emocijas, atziņas. Tāpēc arī viņam ir vienalga, ka cieš konkrēts cilvēks, kamēr cits konkrēts cilvēks priecājas. Dievu interesē tikai profit, kas ir ciešanu un priecāšanās raisītās atziņas un emocijas. Un cilvēka uzdevums ir vienkārši to go with it, to enable it. Cilvēks ir eneiblotājs, facilitator. Tāpēc, ja cilvēks par kaut ko apvainojas, it is a gross misunderstanding. Jo Dievs cilvēku neredz tā, kā cilvēks pats sevi redz. Jebkura doma par pāridarījumu, vai saviem nopelniem ir sheer misunderstanding, savtīgums un kavēklis, traucēklis. Dievs no cilvēka pieprasa ne vairāk ne mazāk, kā aklu paklausību un go-along-with-it-ness. Anything else is futile and my own peril.

Es iedomājos, kā cilvēce Dievam ir kā mūzikas kompozīcija. Kurā ir zemi kritumi un eksaltēti kāpumi, intervāli. Un ir absurdi apvainoties par kritumiem, apvainoties, ka es, Es, ES esmu tā, kura iemieso vienu no kritumiem. Vai tāpēc, ka es iemiesoju kāpumu, iedomāties, ka es esmu simfonijas krutākais komponents. Vai tāpēc, ka esmu intervāls, ka es neesmu nekas, ka es neesmu cilvēks. Kļūda ir sadalīt kompozīciju pa notīm un sašķirot notis labajās un sliktajās. Dievs to nedara. Man tiešām ir aizdomas, ka Dievs nedzird nevienu manu vārdu un pat nenojauš par manu eksistenci. Un, kad es saku 'manu', tad es domāju manu 'es' sajūtu, 'ego'. He does not have a covenant with me as an individual, but only with my contribution to his symphony. My best possible choice is not to ruin the symphony by twisting my notes. Nedomāt, ka es esmu svarīga vai nesvarīga, nesteigties un nebremzēt, ticēt, ka mana nots, lai kāda nu viņa būtu, iederas kopējā kompozīcijā.

Un kā šeit iederas izvēle? Varbūt, izvēlēties atsacīties no personālijām, no apvainošanās, no svarīguma. Bet, ak, tas viss ir tik neatņemama esības sastāvdaļa. Varbūt, patiesa izvēle, ir tieši tas, kas ir visu šo vētru beigās, spriedums. Varbūt izvēle nemaz nevar būt patiesa, ja tā nav izgājusi cauri 'es' ugunij un plūdiem. Kad es izeju cauri personālijām, vēlmēm, apvainojos vai jūtos pacilāta, un pēc tā visa, pēc tā visa tikuntā es izvēlos to pašu vienīgo ceļu, ko sirds zina, kas vienmēr ir sirdī, tad tas viss šķiet loģiski. Viss izmainās un paliek nemainīgs. Tu esi priekš Dieva saģenerējis emocijas ar mīlestības noslēgumu, atrisinājumu, un vēl aizvien esi uz viņa ceļa, lai nu cik ilgs tas priekš tevis būtu.