Jo vairāk es uzzinu, jo vairāk es kļūstu satriekta. Es pašreiz ļoti spēji izjūtu pienākuma apziņu, ko uzliek kaut kā svarīga zināšana, kas paver skatu uz vēl grandiozāku nezināšanu. Tā tevi visburtiskākajā veidā piespiež pie sienas, nelaiž vaļā, skatās tev acīs un draud: "Es tevi redzu! Cik ilgi tu izliksies! Ko tu taisies darīt? Izvēlies!" Un ir jāizvēlas priekš zināšanas un par spīti nezināšanai. Tas ir ļoti šaurs, dramatisks balanss, kas ir jāuztur. Tu negribi nogrimt un zust nezināšanā un tu negribi apvainot, sagrēkot pret zināšanu.

Es jūtos, kā man būtu iedots mirdzošs, precīzu rīku klāsts, kas man stāv priekša, izklāts visā tā godībā. Bet es esmu aizmirsusi, kas es esmu un kas man ar to ir jādara. Tikmēr Zināšana, censdamās mani nosargāt no Nezināšanas, kas mutuļo zem kājām, mani spiež stūrī un kliedz sejā: "Izvēlies! Vai tu izliecies, ka tu nezini kas tu esi? Cik ilgi? Izvēlies!"

Un miegs nav nekāds attaisnojums. Ja ir apziņa par miegu, tad ir jādara viss, lai no tā raustos. Kūņoties, rauties ārā no miega paralīzes, kas tevi inerti velk un gremdē. Viss pie kā es varu tverties ir pacietība, pateicība, pazemība un padevība.

Zināšana satriec jebkādu iedomību. Katru reizi, kad es sevi pieķeru esam iedomīgai, es ceru ātri attapties un sev atgādināt, cik es esmu satriekta. Kamēr senāk es iedomību izjutu, kā savas pienācīgās tiesības, tad tagad, katru reizi ar to saskaroties, tas ir kā novērot, ka man aizietu kas tumšs, glumš gar acīm, mutē, pa visu ģīmi un tad tajā arī grimst sirds. Pretīgi. Tad uzreiz ir jānozemojas pavisam zemu un jāatceras, ka es esmu cilvēks.

Cik grūti ir dzīvot kā labam cilvēkam. Kur nu vēl veikt ko grandiozu. Bet jo grūtāk, jo labāk, tā tam ir jābūt.

Jā smejies vesela pasaule, ka es te vēlaizvien mīcos, smejies uz savu dārgo veselību, jo es pati smejos, tiesa sērīgi, bet ļoti sirdelīgi.

Jo intensīvāk es domāju par Izvēli, jo skaidrāk es redzu, ka jebkas, ko jebakd esmu darījusi, ir bijis likumsakarīgi. Un tad es ar šausmām secinu, ka atkal esmu staigājusi pa riņķi, mēģinot atrast laiku, kamēr laiks vienmēr mani atrod no mugurpuses, un es apmetos apkārt un zvērojoši redzu, ka viņš tur vienmēr ir stāvējis un smaidījis un pat smējies, par mani, un to kā es viņu projicēju. Cik reizes es par šo jau esmu domājusi? Cik reizes es esmu atradusies uz šīs takas? Lai tikai kārtējo reizi saprastu, ka laiks mani atkal apmānīja, bet piedod laiks, protams, es sevi pati apmānīju, jeb aizmirsu, ka tu esi nevis man priekšā, bet aizmugurē. Aizmiršana ir tik savāda lieta.. vai tā palīdz vai kaitē?

Un tad es domāju, par Izvēli un notikumu ķēdēm, un par to kā viss ir izlemts un savā ziņā jau noticis, pat bijis, nu kā gan citādāk. Parādi man kaut vienu lietu, kas nebūtu likumsakarīga? Es domāju par to kā es visu laiku ierodos likumsakarības punktā kas ir izvēles beigas nevis sākums. Cīnoties pret likumsakarību, es tikai piepildu kārtējo likumsakarību. Necīnoties pret likumsakarību, es arī to piepildu.

Un viss, ko es spēju secināt, ka no manis pieprasa izdzīvot izvēles, ko esmu jau izdarījusi, vai drīzāk, kas ir izdarītas priekš manis, vai vēl precīzāk, jo manis nav, izvēles, kas pašas dzīvo un konstruē savu legacy, pierāda savu godību. Jo intensīvāk, kā visu visu sevi veltošs aktieris, es tēlošu, jo trāpīgāk. Šādi atklāsies paļāvība. Jo kaismīgāk es izvēles izdzīvošu, izlikdamās, ka tajās nav nekas laiktelpīgi, atpakaļgaitīgi šaubīgs, jo man un pasaulei sanāks trāpīgāk.

Bet tad, kādēļ man vispār radās iespēja uz šo visu noskatīties no malas? Ja tas tikai traucē. Bet vai traucē.. es nezinu, varbūt pat nomierina. Pat tas, pat tas, iespējams nav nevis jautājums bet atbilde.

Visu laiku jāstaigā apmulsušam, paļāvīgam, pacietīgam, pateicīgam, pazemīgam.