Existential hermit.

Mēģinu aizmigt. Uzlieku acu masku, ielieku ausu aizbāzņus. Guļu gultā uz muguras ar rokām gar sāniem. Mans ķermenis ilgi šādi stāv gultā, varbūt 40 minūtes. Nekas nenotiek. Miega maigais mierinājums nenāk. Viss ko es dzirdu, ir nepatīkama šņākoņa ausīs un nepatīkama sirds dauzīšanās. Cik dīvaini, ka sirds sitās arī guļot. Jo vairāk es tai pievēršu uzmanību, jo stiprāk un ātrāk tā sāk sisties, un man mazliet nāk raudiens. Cik viņa ir stulba. Es jūtos sasodīti nogurusi, bet nevaru pat pagulēt. Es pieceļos, dusmīgi norauju segu, plikām pēdām aizeju uz virtuvi pēc glāzes krāna ūdens, otrā rokā paņemu laptopu, aizcērtu durvis, vēlaizvien dusmīgi sametu spilvenus gultas galvgalī, dusmīgi izdzeru visu glāzi, ieslēdzu datora sāpīgi spožo ekrānu, un rakstu.

Cik labi, ka manis nemaz nav. I zoom out and suddenly I am so very high up, too high up to fathom, I am high up in the sky beyond sky, beyond galaxy, beyond cosmos, and I am almost nonexistent. I look down on me as an almost nonexistent microbe, and I look up at me as an almost nonexistent photon. I focus on the vast dark inbetween that is unknown and mute. I focus on I focusing on I. I.. fucking stupid word.