Pasaule, es atvainojos par savu negatīvismu. Negatīvisms ir the single least sustainable way of living. It's zesty, bitter and poisonous. Tu domā, ka es nepiefiksēju visas tās reizes, kad es pret tevi esmu izturējusies dismissive, cold and ambivalent? Katru reizi, kad es tā izturos, man pašas duncis iedzeļ sirdī. Maybe it is indeed some sort of self harm coping mechanism, unsustainable.
Es dažreiz atceros brīžus no pagātnes, kur es esmu bijusi mazāk kā laipna, kur es esmu bijusi dismissive, cold and ambivalent pret kādu vai pret kaut ko, kas to nemūžam nebija pelnījis. Mēģinot šo daiļo, trauslo, maigo laiktelpas ziedu saberzt ar savu sāpju zoli, lai tas kļūst līdzīgāks manai sirdij. Un to atceroties, es jūtos kā aukstasinīgs drakons un tirāns, un es tik ļjoti gribu tur atgriezties un kā maiga māte ar siltām, smaržīgām plaukstām aptvert savu upuri, savu bērnu, un to pasargāt no pasaules ziemīgajiem, sāpju un vienaldzības vējiem.
Man dažreiz šķiet, ka manā pasaulē tuvoties patiesībai nozīmē tuvoties sāpēm. Cilvēki it kā domā, ka dzīves mērķis ir laime. Bet ja nu dzīves mērķis ir patiesība, un patiesība izrādās sāpes? Man dažreiz šķiet mans dzīves mērķis ir aizvien vairāk un vairāk sāpju. Un šī apziņa, un šie brīži, kad sāpes atgriežas ar uzviju no jauna un no jauna, aizvien izsmalcinātākās, bagātīgākas, tie ir tie brīži, kad ir tik dramatiski gŗūti salauzt savu dunci, palikt laipnam. Izkūņoties no savas sāpju paralīzes un nebūt patētiskam loham, kurš ir vissliktākais pasaulē un sāpina maigas būtnes, un ambivalenti izturas pret šalcošām liepām un novakares sauli, pat nepaskatās uz rozīgu saulrietu, neieelpo pēdējo vasaras gaisu.
Un vēl es arī nesaprotu. Man pasaule iedalās divās kategorījās. Lietas, kas man šķita pievilcīgas, bet kas ir tukšas, un lietas, kas šķiet man piemērotākas, bet ir pārāk sāpīgas un grūtas un vientuļas.
*
Ejot pa trotuāri es vēroju ķiegeļu sienu kreisajā pusē. Siena ir manā augstumā un aiz tās zeļ kazeņu krūmi. Tajos melnas ir nogatavojušās kazenes, kas krīt uz trotuāra un cilvēki tās bradā ar zolēm. Nevienam šīs kazenes nevajadzēja, un tagad tās ir atstājušas sarkanmelnus pleķus un sausā, garlaicīgā trotuāra. Bet drīz visu nakti līst un vēl arī paiet vairāki mēneši. Pienāk rudens, kazeņu krūms ir kails, trotuāris ir mitrs un vienmērīgi tumšpelēks, un neviens neatceras kazenes, jo neviens tās nesavārīja ievārījumā.
Es dažreiz atceros brīžus no pagātnes, kur es esmu bijusi mazāk kā laipna, kur es esmu bijusi dismissive, cold and ambivalent pret kādu vai pret kaut ko, kas to nemūžam nebija pelnījis. Mēģinot šo daiļo, trauslo, maigo laiktelpas ziedu saberzt ar savu sāpju zoli, lai tas kļūst līdzīgāks manai sirdij. Un to atceroties, es jūtos kā aukstasinīgs drakons un tirāns, un es tik ļjoti gribu tur atgriezties un kā maiga māte ar siltām, smaržīgām plaukstām aptvert savu upuri, savu bērnu, un to pasargāt no pasaules ziemīgajiem, sāpju un vienaldzības vējiem.
Man dažreiz šķiet, ka manā pasaulē tuvoties patiesībai nozīmē tuvoties sāpēm. Cilvēki it kā domā, ka dzīves mērķis ir laime. Bet ja nu dzīves mērķis ir patiesība, un patiesība izrādās sāpes? Man dažreiz šķiet mans dzīves mērķis ir aizvien vairāk un vairāk sāpju. Un šī apziņa, un šie brīži, kad sāpes atgriežas ar uzviju no jauna un no jauna, aizvien izsmalcinātākās, bagātīgākas, tie ir tie brīži, kad ir tik dramatiski gŗūti salauzt savu dunci, palikt laipnam. Izkūņoties no savas sāpju paralīzes un nebūt patētiskam loham, kurš ir vissliktākais pasaulē un sāpina maigas būtnes, un ambivalenti izturas pret šalcošām liepām un novakares sauli, pat nepaskatās uz rozīgu saulrietu, neieelpo pēdējo vasaras gaisu.
Un vēl es arī nesaprotu. Man pasaule iedalās divās kategorījās. Lietas, kas man šķita pievilcīgas, bet kas ir tukšas, un lietas, kas šķiet man piemērotākas, bet ir pārāk sāpīgas un grūtas un vientuļas.
*
Ejot pa trotuāri es vēroju ķiegeļu sienu kreisajā pusē. Siena ir manā augstumā un aiz tās zeļ kazeņu krūmi. Tajos melnas ir nogatavojušās kazenes, kas krīt uz trotuāra un cilvēki tās bradā ar zolēm. Nevienam šīs kazenes nevajadzēja, un tagad tās ir atstājušas sarkanmelnus pleķus un sausā, garlaicīgā trotuāra. Bet drīz visu nakti līst un vēl arī paiet vairāki mēneši. Pienāk rudens, kazeņu krūms ir kails, trotuāris ir mitrs un vienmērīgi tumšpelēks, un neviens neatceras kazenes, jo neviens tās nesavārīja ievārījumā.
4 atziņas | teikt