dievinjsh ir rozaa zilonis istabaa.

pirmkaart neuztvert cilveekus un notikumus personiigi, neobjektificeet tos, bet gan zinaat tos kaa dieva darbariikus, lai ielauztos man praataa un sirdii un tur iekoptu un izveidotu kaut ko skaistu. tikai peec tam uztvert cilveekus un notikumus personiigi, lai noveerteetu to individuaalo skaistumu un vienreiziigumu, un labaak saskatiitu sevi kaa spogulii ar nianseem.

un taapat ar sevi.

kameer es esmu aiznjemta uztverot sevi, citus, un notikumus personiigi, dievs ir pacietiigs rooziigs maigs zilonis, kas bezgaliigi gaida katru naakmo reizi, kad es izrausiishos no savas snauduljoshanas iluuziju un pasaku pasaulee, un kjershos pie darba un patiesas redzeeshanas

tad apjaust, bet ne paarsteidziigi, ka kaut kaadaa zinjaa es esmu pati istaba un maigais, rozaa zilonis un viss kas bezgaliigi notiek

jo saapiigaaks tu sev shkjieti, jo no lielaakiem augstumiem tu skaties uz liidzcilveekiem, un kljuusti cietsirdiigaaks, neiecietiigaaks, vairaak izliecies, kameer atkal var atkratiities un iet atpakalj uz savu cietoksni, kur tu vari buut superskumju karalis, bitch. false, fucked-up sense of entitlement jo tu esi tik dzilji, nesaprasts, skumjsh, paarpasauliigs, vientuljsh, nasta tev uz pleciem, iipashs. kaut kad senaak tu biji mazs, trausls bet speciigs beerns, kuram bija dailja pasaule praataa un apkaart un sirdii un visur, un tu zinaaji ka taa ir dailja, pasaule kusteejaas kopaa ar tevi taa it kaa tu speetu to ieksutinaat ar elpu, tu bezmaz vai biji mazs dievinjsh. bet tad tu saprati, ka neviens tevi neredz, ka citiem tu esi tikai mazs, prasts, plastmasiigs, teju bezveidiigs un bezgaliigi peleeks un bez jebkaadaam iipashaam iipashiibaam. jo vairaak cilveeku naak pretii, jo vairaak cilveeku apstiprina to ka tu esi maza, peleeka plastmasa, kas maisaas pa kaajaam. tad unleash unleash, tu kljuusti par superskilled nelieti un riebekli, un ar katru riebiigo reakciju uz pasauli, tu juuti kaa visas tavas dusmas un naids un vilshanaas un beedas kljuust magneetiskas un stipras, supercharged kaa negaiss veljaas un vijaas un aug, materializeejas kaads savaads speeks. beidzot tu no sevis maaki izdabuut kaut kaadu speeku, un pljaut pasaulee kaa ar izskapti. tu nemaaki to pashu izdariit ar miilestiibu, jo tu neesi tik stiprs. no saviem badiigajiem, vakuumajiem dveeseles kambariem uzburt no nekaa, no absoluutas tumsas kaut vaaraako miilestiibas dzirksteliiti, tu nemaaki, nevari, i negribi, nahuj.

bet tu gribi. un tu zini, ka viss ko tu vienmeer dari ir nepareizi. tu esi nokljuvis slazdaa kas ir slazds no visaam puseem, ar asmenjiem pret sevi, sasleegts, vietas kur izgroziities nav nemaz. tu veelaizvien netici, ka miilestiiba ir jebkaads speeks. tev riebjas visas shiis teiksmainaas fantaazijas un pasakas, kur miilestiiba kaa duujas spalva paarsliid postazhai un viss zied maijroziitees, neiespeejami, pret-iespeejami. kaut kas nevar rasties no nekaa? vieniigais speeks, ko tu esi paarbaudiijis, kas suuri un skaudri drupina tev izeju uz naakotni, uz izdziivoshanu ir cietsirdiiba. kjeedes, dublji, akmens blukji, muskulji, stumshana, gruushana, lietus, kjeedes, aukstums, metaala blukji, pa centimetram uz priekshu lauzties pasulee uz izeju uz naavi.

un tu netici miilestiibai, nee un nee, laiks iet uz priekshu bliivi un saapiigi, kameer tu netici miilestiibai. dziive ir bezgaliiga ciinja kameer tu netici miilesitibai. nekas nevar rasties no nekaa kameer tu netici miilestiibai.