es biezhi seezhu darbaa pie kompja un miljono reizi rakstu tos pashus iimeilus, miljono reizi runaaju taas pashas telefonsarunas un miljono reizi sveicinu koleegjus un miljono reizi runaaju par triis dazhaadaam lietaam ar vinjiem. un tad es juutos kaa mirkliigi manii sadurtos miljons smalku adatu kaa aura, caur kuraam noskrien visa mana dziiviiba, energjija, paliekas dziives, ceriibu. es mieriigi seezhu kreeslaa guess i'll die, this is fine un juutu kaa caur shiim miljons adataam no manis pazuud peedeejaas paliekas
tad es eju maajaas, pa celjam uz staciju es shkjeersoju milziigu krustojumu, kur brauc daudz mashiinas, es staavu un gaidu zaljo gaismu, un tikmeer elpoju izpuutes gaazes, ko aiz sevis atstaaj milziigi divstaavu autobusi. es eju cauri milziigai stacijai, kur visdazhaadaakie cilveeki liikumo man apkaart kaa miljons manis variaacijas un visas vinjas es tajaa briidii nicinu
gaiss ir tik skaabs, sauss, duumains, putekljains, miris, netiirs, man asaro acis, man sevis ir zheel, inde inde, kaapeec es te esmu, anti-katarse, zem kaajaam tikai ciets, putekljains, miris trotuaaris, trotuaaris. milziigie autobusi brauc man garaam un gandriiz paari, cilveeki veljas pretii, un paari, neapturams cilveeku vilnis, svesho vilnis, svesho acis, buuris
es braucu vilcienaa, te ir veess, un es esmu pasleepusies, iespiedusies stuuriitii pie loga, kluss, vilciens leeni kustaas un es kjeru minuutes, kad caur vilciena logu paveras skats uz sliedeem, maajaam, jumtiem, debesiim, maakonjiem, kruumiem. jaa, vienkaarshi skatiities kaadu briidi taalumaa, tas ir labi, tas veldzee. es skatos telefonaa, es skatos uz citiem kaa vinji skataas telefonaa, vilciens apstaajas, un es skatos uz cilveekiem uz platformas, palieciet aiz stikla
vairs nekam nav jeegas ticeet, jo nekas nespeej sniegt droshiibu. veelme ticeet ir veelme buut droshiibaa. viss, ko es dziive visvairaak esmu veeleejusies ir buut droshiibaa, bet tas nav iespeejams. doshiiba ir fenomens, kas neeksistee, taa ir poeezija, droshiiba eksistee uz mirkli, liidz to nomaina patiesiiba. droshiibas nebija nav un nebuus. ticeeshana ir logjikas kljuuda. ticeeshana nesargaa, ticeeshana ir taada groteska bailju alkjiimija
man bija kaut kaada identitaate, pirms gadiem, tagad taa kliedeejas, gaist. es it kaa veel staigaaju apkaart, kaa mazliet saluuzis replikants, atkaartoju kaut kaadas fraazes, izdaros kaut kaados ierastos veidos, bet tas nav no sirds, jo ticiiba ir apdzisusi, jo droshiiba nav iespeejama.
cik taalu es veel attaalinaashos no sevis? un kas ir tas, kas notiek, kad es it kaa izturos kaa taa mana iedomaataa identitaate? es juutos kaa pilniibaa pamest savu identitaati novaartaa, atkratiities. un kas ir tas, kas liek sirdij shausmiigi sisties?
tad es eju maajaas, pa celjam uz staciju es shkjeersoju milziigu krustojumu, kur brauc daudz mashiinas, es staavu un gaidu zaljo gaismu, un tikmeer elpoju izpuutes gaazes, ko aiz sevis atstaaj milziigi divstaavu autobusi. es eju cauri milziigai stacijai, kur visdazhaadaakie cilveeki liikumo man apkaart kaa miljons manis variaacijas un visas vinjas es tajaa briidii nicinu
gaiss ir tik skaabs, sauss, duumains, putekljains, miris, netiirs, man asaro acis, man sevis ir zheel, inde inde, kaapeec es te esmu, anti-katarse, zem kaajaam tikai ciets, putekljains, miris trotuaaris, trotuaaris. milziigie autobusi brauc man garaam un gandriiz paari, cilveeki veljas pretii, un paari, neapturams cilveeku vilnis, svesho vilnis, svesho acis, buuris
es braucu vilcienaa, te ir veess, un es esmu pasleepusies, iespiedusies stuuriitii pie loga, kluss, vilciens leeni kustaas un es kjeru minuutes, kad caur vilciena logu paveras skats uz sliedeem, maajaam, jumtiem, debesiim, maakonjiem, kruumiem. jaa, vienkaarshi skatiities kaadu briidi taalumaa, tas ir labi, tas veldzee. es skatos telefonaa, es skatos uz citiem kaa vinji skataas telefonaa, vilciens apstaajas, un es skatos uz cilveekiem uz platformas, palieciet aiz stikla
vairs nekam nav jeegas ticeet, jo nekas nespeej sniegt droshiibu. veelme ticeet ir veelme buut droshiibaa. viss, ko es dziive visvairaak esmu veeleejusies ir buut droshiibaa, bet tas nav iespeejams. doshiiba ir fenomens, kas neeksistee, taa ir poeezija, droshiiba eksistee uz mirkli, liidz to nomaina patiesiiba. droshiibas nebija nav un nebuus. ticeeshana ir logjikas kljuuda. ticeeshana nesargaa, ticeeshana ir taada groteska bailju alkjiimija
man bija kaut kaada identitaate, pirms gadiem, tagad taa kliedeejas, gaist. es it kaa veel staigaaju apkaart, kaa mazliet saluuzis replikants, atkaartoju kaut kaadas fraazes, izdaros kaut kaados ierastos veidos, bet tas nav no sirds, jo ticiiba ir apdzisusi, jo droshiiba nav iespeejama.
cik taalu es veel attaalinaashos no sevis? un kas ir tas, kas notiek, kad es it kaa izturos kaa taa mana iedomaataa identitaate? es juutos kaa pilniibaa pamest savu identitaati novaartaa, atkratiities. un kas ir tas, kas liek sirdij shausmiigi sisties?
18 atziņas | teikt