08 August 2016 @ 08:40 am
 
es nedzeru rodiolu, bet. nonaacu diezgan raupjaa sapnii. kaut kaadaa rakaa attapos, ka esmu dzheks un man ir kaut kaada maza maasa vai maza platoniska draudzene varbuut 13-14 gadus veca, un mees bijaam kaut kaadaa maajaa, kur bija veelviens dzheks, kursh ir psihs, slepkavniecisks izvarotaajs. redzeejis, ka mees atrodamies vinja maajaa, bet varbuut vinjsh muus bija nokjeeris un tur atvedis, vinjsh uzreiz uzbruuk manai mazajai meitenei un grib vinju izvarot, tajaa mirklii, burtiski uz paaris sekundeem, es kaut kaa skaudri apjaushu, ka es esmu tas psihais dzheks un ka es bruuku virsuu tai meitenei, un man nav zheelastiibas, bet tad jau naakamajaa briidii es atkal esmu pirmais dzheks, ka ir vinjas aizstaavis. mani paarnjem niknums un es pakjeru lielu nazi un metu psihajam pa muguru, nazis nokriit lejaa vinju tikai ieskrambaajis, bet es esmu neatlaidiigs, pakjeru nazi veelreiz un nogruuzhu to maitasgabalu zemee, un shoreiz veiksmiigi ieduru muguraa, un tad uzreiz arii kjeros klaat riiklei, ieshkjelju vienreiz, vinjsh gulj uz veedera uz griidas veel mazlet kustaas, tad es shkjeerzhu no aizmugures, liidz esmu paarliecinaajusies, ka galva ir pa pusei atshkjelta, juutos taa it kaa vinjsh buutu nabaga lops un es slakteris. tad mees ar meiteni izlemjam beegt un sleepties. es vinju rauju aiz rokas, skrienam kur acis raada, jo protams ljaunais dzheks no manas nazhoshanas nav nobeidzies, bet kljuvis tikai psihaaks, es juutu ka vinju shis uzjautrina un ka vinjaa nav ne kripatinjas dusmiiga psihuma, tikai pakaljdziishanaasprieks, pure malice. mees skrienam pa mezhu, bet tas mezhs ir drausmiigs, jo visi koki ir saaugushi tik simetriski, gari, bruuni oranzhi varbuut priedes, ar atstarpeem un bez kruumiem, ka ir neiespeejami nosleepties, taapeec mees skrienam un skrienam ceriibaa, ka driiz mezhs mainiisies un uzradiisies aiz kaa pasleepties. tikmeer psihs dzenaas pakalj, sapnju izteiksmee ir pagaajis jau diezgan ilgs laiks, un es juutu, ka ir noskrieti jau vairaaki kilometri. tad mezhs mainaas un mees nokljuustam ljoti aizaugushaa, brikshnjainaa, slapjaa, duumakainaa mezhaa, kur buutu ljoti viegli pasleepties, mees atrodam kaut kaadu visaizaugushaako brikshnju, teju midzeni, un sleepjamies, gaidam, uz mirkli ir ceriiba, ka esam droshiibaa, bet.. izraadaas esam nokljuvushi cita psiha lajundara midzenii, kursh tikko atgriezhas, lai muus atrastu. vaaks, un atkal skrienam, nu jau ir pagaajis ljoti ilgs laiks, izteikta bezpaliidziibas sajuuta, ka shis sapnis velkas jau ljoti ilgi, ir noskriets bezjeegaa daudz, un viegla nesapratne par to cik gan ilgi shaads sapnis var turpinaaties, un apzinja, ka izbeegt vienakarshi nav kur, un pamostos