naakot maajaas no skrieshanas es izdomaaju diezgan basic praata konstruktu, kuram iipashi nevaru piesieties.
doma saakaas ar to ka, ja jau viss ir spacetime, tad, piemeeram, man ejot pa ielu kustiibas nav, viss ir homogeens spacetime. vieniigais kas 'kustaas' ir mana apzinja, kas shajaa spacetime ir atveerusies un sliid pa dazhaadiem, diemzheel shkjietami neizdibinaamiem marshrutiem peec kaut kaadiem kvantu likumiem. respektiivi, mana apzinja kaa neredzams neaprakstaams fenomens sliid cauri spacetime vai nu fokuseejoties vienaa punktaa - sevii, gjenereejot praata konstrukcijas no pasaules vielas ar ko taa saskaras. vai arii taa no shii izejas punkta, kas ir mana eksistence, fokuseejas uz visu paareejo pasauli. vai nu skataas uz iekshu, vai skataas uz aaru. vai uz aaru caur iekshu - caur iekshu uz aaru, kas man shkjiet ir tas pats kas vienkaarshi uz aaru. jo reaali, skatoties uz aaru caur kaut kaadiem konstruktiem ir tas pats kas skatiities uz iekshu.
tad nu es izsecinaaju, ka visvieglaakais veids, kaa cilveeks var sev likt justies izoleets, apmaldiijies praata konstrukcijaas un visaados citaados veidos buut nozheelojamam, ir atljaut apzinjai fokuseeties inwardly uz sevi. uz 'sevi' domaajot savu 'kjermeni' kaa iluuziju par atsevishkju, noshkjirtu objektu no spacetime continuum, un jebko kas notiek shajaa kjermenii, it sevishkji galvaa, praataa, praata konstrukciju labirintaa. tas ir visaatraakais un droshaakais veids uz jushanos izoleetam un skumjam vai vienkaarshi buut in bad faith. apzinja tad it kaa aizgriezhas no pasaules un ieiet sevii un stagnee un grimst praata konstrukcijaas, tur sauteejas un vaaraas un varbuut pat puust un apzdziest.
bet, visaatraakais un labaakais veids, kaa justies vieglam kaa spirgtam rasas pilienam uz tikko izdiigusha raspodinja vasaras riita, ir ljaut apzinjai veersties/veerties uz visu paareejo pasauli. taa kaa pasaule, jeb spacetime, apkaart muusu eksistencei visos virzienos ir bezgaliiga tad arii apzinja tajaa var bezgaliigi raudziities un celjot un nejusties izoleeta, jo pasaulei nav robezhu, taa turpinaas indefinitely, nav taadas vietas kur apzinja vareetu apstaaties un teikt, shii ir pasaules robezha so es juutos izoleeta
tapeec es izteelojos cilveeku kas ljauj apzinjai stagneet sevii kaa nosleegtu, tumshaas energjijas lodi, varbuut melno caurumu, kas virzaas cauri spacetime, ar savu gravitaaciju visu ietekmee, kameer pats juutas izoleets un savaas dziilees risina dramatiskus procesus. bet cilveeku kas veraas pasaulee aarpus sevis kaa liidziigu energijas lodi, tikai taadu kas izstaro gaismu (apzinju) visos iespeejamos virzienos taadeejaadi atklaajot bezgaliigi dazhadu pasauli sev un citiem tikmer kameer vinja cilveeka apzinja dziivo
protams, apzinja veelaizvien shkjiet ir piesaistiita konkreetam punktam, jeb ir konkreets punkts, kas virzaas cauri spacetime, bet taa vairs nav izolaacija, bet gan fluiida perspektiva
doma saakaas ar to ka, ja jau viss ir spacetime, tad, piemeeram, man ejot pa ielu kustiibas nav, viss ir homogeens spacetime. vieniigais kas 'kustaas' ir mana apzinja, kas shajaa spacetime ir atveerusies un sliid pa dazhaadiem, diemzheel shkjietami neizdibinaamiem marshrutiem peec kaut kaadiem kvantu likumiem. respektiivi, mana apzinja kaa neredzams neaprakstaams fenomens sliid cauri spacetime vai nu fokuseejoties vienaa punktaa - sevii, gjenereejot praata konstrukcijas no pasaules vielas ar ko taa saskaras. vai arii taa no shii izejas punkta, kas ir mana eksistence, fokuseejas uz visu paareejo pasauli. vai nu skataas uz iekshu, vai skataas uz aaru. vai uz aaru caur iekshu - caur iekshu uz aaru, kas man shkjiet ir tas pats kas vienkaarshi uz aaru. jo reaali, skatoties uz aaru caur kaut kaadiem konstruktiem ir tas pats kas skatiities uz iekshu.
tad nu es izsecinaaju, ka visvieglaakais veids, kaa cilveeks var sev likt justies izoleets, apmaldiijies praata konstrukcijaas un visaados citaados veidos buut nozheelojamam, ir atljaut apzinjai fokuseeties inwardly uz sevi. uz 'sevi' domaajot savu 'kjermeni' kaa iluuziju par atsevishkju, noshkjirtu objektu no spacetime continuum, un jebko kas notiek shajaa kjermenii, it sevishkji galvaa, praataa, praata konstrukciju labirintaa. tas ir visaatraakais un droshaakais veids uz jushanos izoleetam un skumjam vai vienkaarshi buut in bad faith. apzinja tad it kaa aizgriezhas no pasaules un ieiet sevii un stagnee un grimst praata konstrukcijaas, tur sauteejas un vaaraas un varbuut pat puust un apzdziest.
bet, visaatraakais un labaakais veids, kaa justies vieglam kaa spirgtam rasas pilienam uz tikko izdiigusha raspodinja vasaras riita, ir ljaut apzinjai veersties/veerties uz visu paareejo pasauli. taa kaa pasaule, jeb spacetime, apkaart muusu eksistencei visos virzienos ir bezgaliiga tad arii apzinja tajaa var bezgaliigi raudziities un celjot un nejusties izoleeta, jo pasaulei nav robezhu, taa turpinaas indefinitely, nav taadas vietas kur apzinja vareetu apstaaties un teikt, shii ir pasaules robezha so es juutos izoleeta
tapeec es izteelojos cilveeku kas ljauj apzinjai stagneet sevii kaa nosleegtu, tumshaas energjijas lodi, varbuut melno caurumu, kas virzaas cauri spacetime, ar savu gravitaaciju visu ietekmee, kameer pats juutas izoleets un savaas dziilees risina dramatiskus procesus. bet cilveeku kas veraas pasaulee aarpus sevis kaa liidziigu energijas lodi, tikai taadu kas izstaro gaismu (apzinju) visos iespeejamos virzienos taadeejaadi atklaajot bezgaliigi dazhadu pasauli sev un citiem tikmer kameer vinja cilveeka apzinja dziivo
protams, apzinja veelaizvien shkjiet ir piesaistiita konkreetam punktam, jeb ir konkreets punkts, kas virzaas cauri spacetime, bet taa vairs nav izolaacija, bet gan fluiida perspektiva
13 atziņas | teikt