katru reizi praats ir kangars, kas spaarda dveeseli kaa mazu suniiti, kas savukaart katru reizi naak atpakalj pie kangara un paljaujas uz vinju par savu dziiviibu un droshiibu. bet tas, ko kangars suuniitim dod ir tikai pabiras un spaarda katru reizi, kad suniitis grib ienaakt beidzot pa maajdurviim siltumaa.

dazhas dienas es esmu tik ljoti nogurusi no domaam, kas man ir praataa, kas atkaartojas monotoni un vienaadi meeneshiem un gadiem. kaa muuzhiigi skatiities vecu stulbu filmu un nespeet atkost, vai taa ir fikcija vai tieshaam notiek sheit un tagad. domas, kuras jau labu laiku veeroju no malas, un es nezinu vai vinjas respekteet vai pret vinjaam ciiniities, vai ignoreet.

mans praats juutas kaa tuksha garlaiciiga kosmiska telpa kur var tikai dreifeet, un tad ir domas, kas ir uzbuuveejushas pasauli ar labirintiem, kur dazhi ir smuki dzhunglji ar pukjeem un smarzhaam un gaisminjaam un biistamiem mezhonjiem un citi ir vienkaarshi kaut kaadi dzelzhu dzhunglji, vaarti, betona sienas un kluchi. viss mans praats ir buuveets no dzhungljiem un blokiem un labirintiem. nepaarskataams, briesmas aiz katra stuura. ..bet tajaa pashaa laikaa bezgaliigi paredzams un garlaiciigs. es katru stuuri un samezglojumu un bloku paarzinu, un paarsvaraa juutos, kaa muuzhiigi uz rinjkji speeleetu Quake, vecie labie tupiki un uguns diikji. es zinu ka es tur negribu iet, un es tur eju tikai aiz pieraduma.

jo dreifeet tajaa tukshumaa, kas ir pirms un peec un aiz un virs praata ir nekaa un paralizeejoshi. kaa var cilveeks dziivot nekaa par to nejuutoties, darot lietas, bet vinjas nepiedziivojot?

vai tieshaam dziivee ir tikai divas izveeles - muuzhiigi (well liidz stundinjai) dreifeet bezpersoniskaa tukshumaa vai arii ciiniities ar/pret/par praatu?