es juutos tik lieliski un viegli. beidzot. man aiz virtuves loga dzied putni un mirdzinaas balti maakoniishi ar sudraba malinju. uz galda deg roziishu viiraks, un staav sidrs, es klausos kvazimodo dziedaajumu un domaaju par to, ka, lai arii es veel neesmu iemaaciijusies chanelot savu eksistenciaalo apjukumu, man ir tik daudzas sveetiibas un daudzas atveertas durvis. kameer es kaa apmaata nekulshos pakalj cilveeku izdomaajumiem, un kameer es ruugti nenoveersiishos no domaam, tikmeer shis buus kaut kaa nepieraadaami veerts.

es dziivee visvairaak gribu uz sevi un pasauli skatiities no skatpunkta, kursh nekad nav piedereejis nevienam cilveekam, iznjemot mani. un kad es no turiens uz visu skatos, es veelos, kaut es justu, ka taada vieta eksistee un ir tikpat vienaada, kaa viss paareejais kosmosaa.