pats drausmiigaakais pasaulee ir slikta iztureeshanaas pret beerniem, man tas shkjiet galeejs ljaunums.
un es vairs nekad muuzhaa negribu ljauni iztureeties pret cilveekiem.
un es gribu lai man buutu ljoti daudz kas, ko es vareetu atdot visiem pasaules cilveekiem, pret kuriem kaads nepelniiti ljauni izturaas. es vinjiem gribu iedot briinumainas segas, kas ir viitas no saules dziipariem, kuras apliekot rodas muuzhiiga droshiiba un siltums. taadas segas, kuraam pat voldemorts nevareetu izlauzties cauri.

sagriezu ljoti kreemiigu kaa sviests avokado, uzgriezu tomaatinju, piebeeru pine nuts. mikroviljnju kraasnii sildiijaas uncle ben's 2min. riisi, panjeemu no plauktinja piparu bundzhinju, un vispaar nefokuseejoties uz to ko daru, noskruuveeju tai vaaku, un uzbeeru saviem avokado un tomaatu salaatiem pusi no taas bundzhinjas piparu. tagad eedu ljoti asu riisu, avokado, tomaatu un piparu maisiijum, ceru ka nenomirshu.

Varbuut cilveeku taapat kaa pienenjpuuku puush veejsh, liidz vinjsh pieliip pie medus. Medus dod speeku, jo vinjsh ir salds un bagaatiigs. Un jau atkal pienenjpuuka nogrimst meduu, un vairs nevar palidot. Tikai dzhas buutnes redz, ka visa pasaule ir uzvijusies no magneetiskaam straumeem un medus un veeja un okeaana viljnjiem un elektriibas. Visaadas substances ir gan bagaatiigas un magjiskas, gan izniicinoshas un paarsaatinoshas, un visur ir violetas un saartas liesmas, pa virsu snieg ledus skaidinjas un siegpaarslinjas. Un pats trakaakais ka cilveeki ir gan pienenjpuukas gan taas magjiskaas substances reizee.
Viss ir haoss un tas ir briinums, kas sheit ir radusies apzinja, un man luuzt sirds par to, kaa vinja ar savaam vaarajaam actinjaam meegjina saskatiit un ar trauslajaam rocinjaam meegjina atshkjetinaat.

visvairaak sevii mani traumee tas, kaa pret cilveekiem, kas mani visvairaak saviljinjo es izturos visveesaak. mani vienmeer tas shausmiigi nobiedee, kad man kaads cilveeks kljuust par visuma centru, jo es nedomaaju, ka tas ir normaali un pareizi, taapeec es to visiem speekiem apkaroju kaa truukumu, bezmaz vai izturoties taa it kaa tas cilveeks neeksisteetu. un tikmeer tas civleeks staigaa viens un domaa, ka neviens par vinju nedomaa un nedeg tik mezhoniigi kaa ugunsgreeki pashas karstaakaas augusta dienas novakaree, kad viss ir izzhuvis un mazs seerkocinjsh nokriit un aizdedzina visu pie apvaarshnja sphozhaam nepieluudzmaam liesmaam kaa ellee.
man ir taa, ka man shkjiet man ir pienaakums vai nu pret taadu cilveeku vai pret visumu. taads metafizisks pienaakums, kuru es nespeeju ieteerpt pienjemamaas reakcijaas vai darbiibaas. un peec tam es izjuutu visskumjaako pasaules vainas izjuutu par to kaa es neko neizdariiju, tas kas bija man visuma centrs, vai varbuut es pati, tagad leeni un nemanaami aizsliid uz vistumshaako un tukshaako un aukstaako visuma nostuuri ruugti un bez elpas.