es sev neuzticos, un labi vien ir, njemot veeraa, ka nav sheit nekaada 'sev'. mana dziives karstaakaa veeleeshanaas ir atdot visu kontroli, kas man pieder.

man shkjiet dazha miilestiiba ir tad, kad kaut kaads vaajpraats tevi izmaina kaa cilveeku. kad tevii saluuzt kaut kas lieks un zaimojoshs, kad sirds izpleshaas.

esmu vairaakas dienas pavadiijusi viena pati rakstot darbu, veedinot istabu, ejot pastaigaaties, mazgaajot matus, neesmu ne ar vienu runaajusi, guljot un sapnjojot, viss ir mainiijies. mani dazhreiz paarnjem savaadi mentaali staavoklji, un mans praats tiem izmisiigi meegjina piemekleet skaidrojumu, tas ir smiekliigi un taapeec taa ir miilestiiba.

ir tik burviigi maldiities savaas intuiicijas un sentimentos. man tik ljoti gribeetos pateikt visiem cileeveekiem vai paraadiit cik ljoti vinji visu ir mainiijushi, cik dziive shkjiet kriptiska un stipra, stipra un svariiga un substanciaala deelj vinjiem. cilveeki ir ka pukjes tikai daudz labaaki un substanciaalaaki. vinji visi kaut ko runaa par filozofijaam un kas ir kas, bet neviens taa pa iistam nezina taas magjijas, kas visu maina un iekaro acu mirkljos, veel eeteriskaak un fundamentaalaak kaa acu mirkljos. bet es vienaa mieraa pagaidaam varu dziivot pat ja shiis divas realitaates nekad neapvienojas. taa luudzoshaa un dumpinieciskaa sajuuta, kas nevar samierinaaties ir esteetiska