dariit lietas, lai buutu tuvaak cilveekiem, kuriem tu nekad nebuusi tuvu, ir kaut kaadu skumju, pamuljkju putninju padariishana

man shovakar atkal jaaraksta darbs, par stulbo kjiinieshu istabas argumentu.
bet man sirds ir gandriiz pavisam nomirusi.
es jau taa maz domaaju, bet pat to es vairs nevaru iztureet.
cik gan briinishkjiigi buut dziivniekam, bez apzinjas, tikai ar automaatiskaam reakcijaam.
cik gan lieliski buut kaut kam mirusham.

peedeejo divu dienu laikaa man priekshniece klaareeja, ka man ir jaadomaa vairaak par naudas pelniishanu peec skolas, un mamma, ka man jaaiemaacaas runaat ar cilveekiem par triviaalaam lietaam. tas ir tas ar ko man saistaas dziive, piespiest sevi runaat ar nepatiikamiem cilveekiem, un pelniit naudu ne prieksh kaa.
man nepatiik runaat, un pelniit un man nepatiik dziivot. miraazha! katru reizi, kad es aizrautiigi apsveru, ka varbuut ir saakusies dziive, es attopos un redzu, ka taa bija tikai naiva iluuzija. un katru reizi, kad es attopos shausmiigaa tumsaa, kur pazuud visi orientieri un ir vien baisa aizvainojuma pilna trauksme, ka dziive mani leenaam stumj kaut kur aaraa projaam, es iesliigstu vienaldziibas transaa un sevi paarliecinu, ka taa arii ir tikai iluuzija. to laikam sauc par zelta viduscelju.