man dziivee ir divas telpas. viena ir sociaalaa telpa, kas man ir pretiiiga un par mazu, un tajaa atrodoties, man paarsvaraa ir sajuuta, ka kaads vai es pati sevi lauzhu un daru paari. otra telpa ir lielaa visuma un eksistenciaalaa telpa, kuraa esot es nesaprotu kas notiek, un tur nav ne virziena ne laika ne pashas telpas, viss shkjiet mazsvariigs un dreamlike un kriptisks, tur vispaar ir citi svariiguma likumi, kurus es nesaprotu. es tikai zinu, ka nav nekaadas telpas starp abaam, un shii raustiishanaas starp vienu un otru mani padara dzilji nelaimiigu un nogurushu.

visvairaak mani dziivee kaitina, ka es nevaru naktiis pastaigaaties pa pilseetu deelj maniakaalajiem viirieshiem. un veel tas, ka man ir jaadomaa par svaarku garumu, jo visiem cilveekiem veelaizvien kjermnis shkjiet kaunpilns. un vispaar tas, ka meiteneem, kas velk atkailinoshas dreebes velta paarmetoshus skatienus. jaa tas ir ljoti nepraktiski un neveseliigi vilkt nepiemeerotu apgjeerbu, un jaa tur ir visticamaak tikai viena doma praataa, velkot minimaalas kleitinjas, ejot balleeties, bet taa ir visu kritisko idiotu vaina, ka vinji uzskata, ka atkailinaats kjermenis un seksualitaate simbolizee filth un dekadenci. mani ljoti nogurdina tas, ka vienmeer ir jabaidaas, lai neiemaldos vientuljos rajonos un vientuljaas nakts stundaas, un par to, lai vienmeer gjeerbtos pienaaciigi, visu nosegtu, lai nerosinaatu cilveekos vinju tumsoniigaas asociaacijas.

laime ir tad, kad divas vismaz, vai variaakas patiikamas lietas ir sev pieejamas reizee. es to nemaaku labi uzrakstiit tikai.
es shodien klausos Raienu Adamsu, lasu Virdzhiinijas Vuulfas dienasgraamatas ierakstus, dzeru lielisku kafiju un leenaam rakstu teezi. un lai arii man kaut kur pakausha smadzenju daivaa ir siiki uztraukuma un skumju zirnekliishi, ir panaakts mazs prieciiguma liidzsvars.

ir tik savaadi domaat par autoru dziiveem. pashi fascineejoshaakie un apzinjas bagaataakie autori ir bijushi tik nelaimiigi, izcietushi visaadas eksistences mokas un garlaiciibu, kjermeniskus absurdus un leenu pasaules degradeeshanos. visu dziivi smagi nesushi uz saviem mazajiem cilveeka pleciem visaadus lietuveenus par naavi un bezceriibu un nesasniedzamiibu. un kas no taa visa? tas arii viss.
man ir tik ljoti zheel nelaimiigus autorus. speeji izjuutu vinju apmaatiibu, fizisko nepieciemshamiibu izrakstiit savus praatus vaardos. vinjiem ir pavisam smagi un piesaatinaati praati, bet ar ko, ar reegiem, un vieniigais, kaa no vinjiem atbriivoties ir atdot vinjus vaardiem. bet Bezgaliiba! nekad nevar atbriivoties no visiem reegiem, un dziive leeni un aatri paiet, un viss ir absurdi un saapiigi.

kaa citi atbriivojas no reegiem? kaapeec citiem ir vairaak reegu, kameer citiem gandriiz neviena? vai citiem nemaz nav reegi? maza, nozheelojama laimiiba ir atrast dziivee veidu, kaa atbriivoties no reegiem.