ir zheeliigi mazliet, kaa laiks aizpluust un vinjam visa tava pilnasiniiba liidzi. tas ir kaa asins vairs nav karsta un nepluust bet staajas un veershas melanholiskaa eeterii. veel jau ir agrs dziivee, bet ne pa iistam, taads agrums, kas tachu juut, ka ir taads dienvidus driiz, kas ir izteereets arii.
aizvien biezhaak es sev pieljauju tos inerces briizhus, kad nekas mani nedriikst iisti saviljnjot. vakaraa izdzeru miegazaales un gulju bez sapnjiem, un no riita celjos piecos un eedu maizes doninju un kafiju, un pa aukstu tumsu eju uz darbu un klausos vijoles.
un es negaidu tos briizhus, kad apkaart sarodas cilveeki, jo tur kur ir cilveeki ir jaateelo baigais aktieris. pat ja taas ir skumjas, taas arii ir jaaizteelo tur ironiski vai ciniski, lai tikai buutu izklaide cilveekiem, jo vienkaarshi buut nedriikst.

vai es vispaar maaku aprakstiit taadu laimi, kaada ir klusa ceriiba peec kaut kaa. kad viss apkaart ir irstoshi pelni un atsalushas peljkjes, bet aarpus laika un telpas tu esi sasaistiits ar kaut ko tik nepaarspeejami skaistu, vinjsh ir taads kluss skaistums, kas neizsiikstot turpina degt uz augshu kaa svecee liesma uz augshu deg maziem uzstaajiigiem eeteriskiem uguns mutuliishiem. un nepaiet ne viens pilns briidis, kad praats neizkaaptu no esiibas un neaizietu prom no pasaules laikiem un telpaam un steidzamajaam un buutiskajaam peleekajaam aukstajaam vienveidiibaam pie taas klusaas un shausmiigi skaljaas apburoshaas sajuutas.

iisti nezinu ko es te aprakstu, bet man dazhreiz taada sajuuta rodas, un varbuut tas ir nepraats.