ir zheeliigi mazliet, kaa laiks aizpluust un vinjam visa tava pilnasiniiba liidzi. tas ir kaa asins vairs nav karsta un nepluust bet staajas un veershas melanholiskaa eeterii. veel jau ir agrs dziivee, bet ne pa iistam, taads agrums, kas tachu juut, ka ir taads dienvidus driiz, kas ir izteereets arii.
aizvien biezhaak es sev pieljauju tos inerces briizhus, kad nekas mani nedriikst iisti saviljnjot. vakaraa izdzeru miegazaales un gulju bez sapnjiem, un no riita celjos piecos un eedu maizes doninju un kafiju, un pa aukstu tumsu eju uz darbu un klausos vijoles.
un es negaidu tos briizhus, kad apkaart sarodas cilveeki, jo tur kur ir cilveeki ir jaateelo baigais aktieris. pat ja taas ir skumjas, taas arii ir jaaizteelo tur ironiski vai ciniski, lai tikai buutu izklaide cilveekiem, jo vienkaarshi buut nedriikst.