Es gribeetu taadu ticiibu sev, kaada ir, kad naktii pamosties no murga, un viss kas tajaa notika shkjita tik iists, un ir jaaiesleedz naktslampinja, lai tas iistums nematerializeetos realitaatee.

Visiem man apkaart dziivee notiek tik radikaalas un straujas paarmainjas. Kur tam ir izskaidrojums?
Man pashai laiks tikai sliid no rokaam, bet paarmainjas, nezinu, laikam nav, nekad nav. Es tikai juutos kaa pieaugushais, tas arii viss.

Kaa lai man ir drosme kaut ko teikt, ja katru labu briitinju es uzzinu detaljas, kas apveersh un pilniibaa maina visus manus uzskatus, kaa lai runaa? Man ir jaarunaa no dazhaadiem skatpunktiem, un visi vinji njemti individuaali ir nepareizi.