es beidzot izlasiiju kvantu psihologjijaa, ka cilveekam nav viena patiiba bet vismaz chetras, un man taa shkjita bezgaliigi nomierinosha atbilde. un es tikai visu sho visu laiku veeleejos, lai man to vecaaki pasaka, lai man nebuutu izmisiigi jaameegjina buut vienai labinjai sirdsbaltai meiteniitei. veel jo vairaak, ka cita patiiba katraa konkreetajaa spacetime. un es izlasiiju to interviju riigas laikaa ar to viirieti, kas sarakstiija biograafiju jesajam berlinam, un vinjsh beigaas tik skaisti citeeja jesaju, vai vinjsh domaajot, ka dziivei ir jeega, bet vinjsh esot atteicis, ka domaajot ka nav un pladies dievam, bet pasham biograafam taa esot tikai miilestiiba. un otraa graamataa es izlasiiju, ka ir tikai divas labaas emocijas - prieks un zinaatkaare. un veel mani ljoti iedvesmo pema no true blood.
cilveeki ir tik nepacietiigi pienjemt par visu nostaajas un leemumus, un deelj taa man vienmeer ir tik gruuti.
es aizvakar atgriezos sheit no latvijas, jau esmu paspeejusi izteereet kaudzi naudas un nobesiities nepatiikamos netiiros cilveeku puuljos un piedziivot kripatinjas prieciiga piesaatinaajuma. bet nekas neliidzinaas un neaiztaaj to, kas bija laukos un pie juuras. es paarveertiishos par to dzejnieku, kuram bija attieciibas tikai ar dabu. jo kad esmu laukos viss ir tiirs un liels un dziivs, bet te ir taa, kaa kad sateliita televiizijai saiet un saraustaas tie kraasainie mazie taisnstuuriishi un trokshnji uz ekraana.
veel arii es izlasiiju to interviju ar to beernu kjirurgu unaa, un es domaaju, ka taa kaa runaa vinjsh runaa iisti cilveeki, un man arii labaak patiik laukos runaat un atrasties pie vienkaarshajiem jaukajiem cilveekiem, kas viens otram paliidz ar traktoru un uztaisa eest un runaa par zaljumballi, nevis atsevishkji staav metro pieturaa un izmisiigi dejo uz deju griidas par to maksaajot 12 maarcinjas un peectam vaaljaajas uz kfc ieskrietuves griidas skumji eedot kartupeli frii.
taadi laiki

izmeegjnaaju, ka, ja staigaa ar viegli piepaceltaam uzaciim un mazinju smaidu, daudz vairaak sveshi cilveeki sabiedriskaas vietaas uzsaak sarunu un no tevis peekshnji visu kaut ko grib

ir darbadienas peecpusdiena vasaraa, esmu iedzeerusi mazliet baltviinu un klausos grimes. un man neshkjiet, ka esmu mazliet nobiidiijusies no realitaates, man shkjiet, ka es pastaigaajos pa realitaateem dazhaadaam kaa pa gaajeeju paareju.
kad es lidoju ar lidmashiinu, paari spozhiem gubu maakonjiem un apkaart shalc un plashums, es skatos pa iluminatoru un izteelojos, kaa es katru reizi stanstedas lidostas vietaa ielidoju naakotnee. es seezhu parkaa un kameer veejsh man atglauzh matus, es medaini saldi piipeeju un skatos kvantu samezglojumus.
man ir tik ljoti bail no taas tumshaas apjukuma un apmaana realitaates klaustrofobiskaas sajuutas, es taa visu kraashnjo flokshu un lavandu, rozhu un lilliju daarzu nomeetaaju ar akmenjiem.
kad bijaam manu vecvecaaku kapos, rieteeja latgalee saule, un es fotografeeju tos varaviikshnju saulstarus, krustinjus, un katraa bildee es saskatiiju smejoshas un niknas skeletu un spoku sejinjas, uz koku stumbriem, staros un eenaas.
varbuut mees tik daudz nejuutam, ko citi cilveeki juut, apkaartnee, visas taas smalkaas patiibas un uudens straumju un zemes tvaiku un cilveeku nelaimju un meeness sajuutas straavojumus
vai kaut kas notiks?
ieshu piipeet. vienmeer
mans kaazu valsis buus pie toma waitsa sea of love

dazhreiz ir tik magjiski saprotami un sajuusminoshi tuvi cilveeki, bet tad juus vairs neredzaties jo jaadziivo sava dziive un vienmeer esat liidzaas bet neredzaties, un varbuut neredzeesieties biezhi vairs nekad kaa agraak un taa varbuut paies visa dziive vairs redzoties tikai paaris reizes, taads weirdness