ir darbadienas peecpusdiena vasaraa, esmu iedzeerusi mazliet baltviinu un klausos grimes. un man neshkjiet, ka esmu mazliet nobiidiijusies no realitaates, man shkjiet, ka es pastaigaajos pa realitaateem dazhaadaam kaa pa gaajeeju paareju.
kad es lidoju ar lidmashiinu, paari spozhiem gubu maakonjiem un apkaart shalc un plashums, es skatos pa iluminatoru un izteelojos, kaa es katru reizi stanstedas lidostas vietaa ielidoju naakotnee. es seezhu parkaa un kameer veejsh man atglauzh matus, es medaini saldi piipeeju un skatos kvantu samezglojumus.
man ir tik ljoti bail no taas tumshaas apjukuma un apmaana realitaates klaustrofobiskaas sajuutas, es taa visu kraashnjo flokshu un lavandu, rozhu un lilliju daarzu nomeetaaju ar akmenjiem.
kad bijaam manu vecvecaaku kapos, rieteeja latgalee saule, un es fotografeeju tos varaviikshnju saulstarus, krustinjus, un katraa bildee es saskatiiju smejoshas un niknas skeletu un spoku sejinjas, uz koku stumbriem, staros un eenaas.
varbuut mees tik daudz nejuutam, ko citi cilveeki juut, apkaartnee, visas taas smalkaas patiibas un uudens straumju un zemes tvaiku un cilveeku nelaimju un meeness sajuutas straavojumus
vai kaut kas notiks?
ieshu piipeet. vienmeer
mans kaazu valsis buus pie toma waitsa sea of love