“And so with the sunshine and the great bursts of leaves growing on the trees, just as things grow in fast movies, I had that familiar conviction that life was beginning over again with the summer.”
― F. Scott Fitzgerald, The Great Gatsby

Es juutos, kaa sapnii, jo dziive notiek, un man ir tikai jaapasaka 'jaa'.
Es vakar iegaaju dushaa, pie naktslampinjas sasmeereejos ar forsho Body Shopa shokolaades kreemu, un guleeju zem palagiem pie atveerta loga vasaras gaisaa. Es sapnjoju par mazu bezdzimuma cilveeku, kas veidoja kolaazhas par pasauli, un tas bija Jeezus atkal. Es sapnjoju par pasauli, kur saakumaa ir atbalss, un tad kaads to pasaka, Es saaku iet apkaart un skatiities apkaart, un visam pieskarties un jautaat, kas viss shis ir un no kaa tas sastaav, jo nekas tachu nav iists un taa kaa shkjita. Tad es pamodos pusnaktii, jo sirdsklauvju zeens atsuutiija iiszinju, ka shovakar mums buus jaaklausaas pop balaades un klasiskaa muuzika, jo vinjsh savu Led Zeppelin diskograafiju aizmirsa uz cita hard draiva. Es gaizgaaju atpakalj guleet. No riita pieceljoties, es atkal sevi atceros, un mana apzinja atgriezaas. Manu ideaalo vasaru es aizvadiitu zhvingulii.
Akdievs, paldies engjeliishiem, ka es leenaam saaku izzust un sevi vairs nepaziistu. Es izlasiiju internetaa, un tagad katru reizi, kad man ir karsta veeleeshanaas, es triis reizes piesaucu savu sargenjgjeli, un tad es klusu gaidu un klausos, vai es sajutiishu, ka vinjsh kaut kur virs manis lidinaas un man atbildees.

Es tagad regulaari atnaaku maajaas, un pirms veel paspeeju paargjeerbties, ieleju sev dzhinu glaaziitee. It's as if, ok reality's over, bring my oblivion. Ai, man vispaar ir taada sajuuta, ka peec shiis vasaras pasaule beigsies un nekas vairs nebuus. Man ir izaugushi angsty bet praktiski spaarni kaut kur zem laapstinjaam. Lai jau, par visu man ir resns 'lai jau'.