dazhreiz man ljoti ljoti vienkaarshi gribas straadaat cubicle taa kaa amerikaanju filmaas par kaut kaadu darbinieku kam visu dienu jaakaarto papiiri un jaaizpilda tabulas, kur es vareetu bez paranojas, ka neesmu cheery, polite, aloof and whatnot enough, tureet nopietnu neizteiksmiigu sejas izteiksmi un visu dienu ne ar vienu nepaarmiit ne vaardu. man riebj visi prieciigie cilveeki ar savu neverending fucking chatter, saviem socials, gossip un laipniibaam vienam pret otru.

ir tik elementaari sirsniigi miileet visas pasaules lietas un cilveekus peec kaartas bet ne pashai sevi
manupraat, vieniigais veids kaa sev iepatikties ir nedomaat par sevi kaa sevi bet kaa par taadu atomu, molekulu, shuunu chupinju kas pieder kaut kaadai atsevishkjai inteligjencei un ir jaapazheelo, taa jau gruuti